Free Online FOOD for MIND & HUNGER - DO GOOD 😊 PURIFY MIND.To live like free birds 🐦 🦢 🦅 grow fruits 🍍 🍊 🥑 🥭 🍇 🍌 🍎 🍉 🍒 🍑 🥝 vegetables 🥦 🥕 🥗 🥬 🥔 🍆 🥜 🎃 🫑 🍅🍜 🧅 🍄 🍝 🥗 🥒 🌽 🍏 🫑 🌳 🍓 🍊 🥥 🌵 🍈 🌰 🇧🇧 🫐 🍅 🍐 🫒Plants 🌱in pots 🪴 along with Meditative Mindful Swimming 🏊♂️ to Attain NIBBĀNA the Eternal Bliss.
Kushinara NIBBĀNA Bhumi Pagoda White Home, Puniya Bhumi Bengaluru, Prabuddha Bharat International.
05/28/18
2635 Tue 29 May LESSON
Awakened One With Awareness Buddha’s Teachings in 4 Words
Please visit:
Analytic
Insight Net - FREE Online Tipiṭaka Research and Practice University and
related NEWS through
http://sarvajan.ambedkar.org
in
105 CLASSICAL
LANGUAGES
From:
http://sarvajan.ambedkar.org
Translate this Google Translation in your mother tongue using
https://translate.google.com
That is your LESSON
Email:
buddhasaid2us@gmail.com
http://www.palicanon.org/
Pali Canon Online
The Original Words of the Buddha
The Origin of the Pali Canon
https://buddhiststudies.stanford.edu/
When
a just born baby is separated and kept isolated, after a few days it
will speak a natural (Prakrit) human language. That is Magadh. It is
like all the other natural languages communicated by different other
living species like birds, animals, insects and so on. All other
languages of human beings evolved from this natural human language.
a just born baby is separated and kept isolated, after a few days it
will speak a natural (Prakrit) human language. That is Magadh. It is
like all the other natural languages communicated by different other
living species like birds, animals, insects and so on. All other
languages of human beings evolved from this natural human language.
MAGAHI AND MAGADH: LANGUAGE AND PEOPLE
https://images.search.yahoo.com/search/images?p=origin+and+history+of+Magadh+languages+with+images&fr=tightropetb&imgurl=http%3A%2F%2Fwww.vedicbooks.net%2Fimages%2Fhistory_of_magadh9907.jpg#id=0&iurl=http%3A%2F%2Fwww.vedicbooks.net%2Fimages%2Fhistory_of_magadh9907.jpg&action=click
harpercollins.com
Publishing great authors since 1817. Discover thousands of books and…
quazoo.com
ural-Altaic Languages
https://images.search.yahoo.com/search/images…
languages-direct.com
Languages
Direct, the online shop for people who want to learn a language.
Languages Direct sell the best language products and resources for…
Direct, the online shop for people who want to learn a language.
Languages Direct sell the best language products and resources for…
exoticindiaart.com
Exotic
India provides the most exhaustive collection of Indian Art such as
folk art paintings, Hindu statues, Indian Jewelry, Indian Saris as well
as Salwar Kameez.
India provides the most exhaustive collection of Indian Art such as
folk art paintings, Hindu statues, Indian Jewelry, Indian Saris as well
as Salwar Kameez.
https://images.search.yahoo.com/search/images…
http://gifre.org/library/upload/volume/52-59-vol-3-2-14-gjiss.pdf
MAGAHI AND MAGADH: LANGUAGE AND PEOPLE
http://gifre.org/library/upload/volume/52-59-vol-3-2-14-gjiss.pdf
MAGAHI AND MAGADH: LANGUAGE AND PEOPLE
Lata A
treya
1
, Smriti Singh
2
,
&
Rajesh Kumar
3
1
Department of Humanities and Social Sciences,
Indian Institute of Technology Patna, Bihar, India
2
Department of Humanities and Social Sciences,
Indian Institute of Tech
nology Patna, Bihar, India
3
Department of Humanities and Social Sciences,
Indian Institute of Technology Madras, Tamil Nadu, India
Abstract
Magahi is an Indo
-
Aryan language, spoken in Eastern part of India. It is genealogically related to Magadhi
Apbhra
nsha, once having the status of
rajbhasha
, during the reign of Emperor Ashoka. The paper outlines the Magahi
language
in historical context along with its present status. The paper is also a small endeavor to capture the history of
Magadh.
The paper discus
ses
that once a history of Magadh constituted the history of India.
The paper also attempts to
discuss the people and culture of present Magadh.
Keywords:
Magahi, Magadhi Apbhransha, Emperor Ashoka
.
1 Introduction
The history of ancient India is predomin
ated by the history of Magadh. Magadh was once an empire which
expanded almost
till
present day Indian peninsula excluding So
u
thern India. Presently the name ‘Magadh’ is confined to
Magadh pramandal of Bihar state of India. The prominent language spoken in
Magadh pramandal and its neighboring
areas is Magahi.
This paper talks about Magahi as a language, its history, geography, script and its classification. The paper is also a
small endeavor towards the study of the history of ancient Magadh. The associati
on of history of Magadh
with the history
and culture of ancient India is outlined. The paper also talks about people and culture of present day region of Magadh.
2
Magahi Language
This section is concerned with general features of Magahi language. These g
eneral features are genealogical history
of Magahi language, from where did the language Magahi got its name, position of Magahi language among various
Indian languages, geographic distribution of the language,
dialects
of the Magahi language, the scripts
used
in writing the
Magahi language and finally classification of Magahi language.
2.1
The Magahi Language
Magahi is an Indo
-
Aryan language. Grierson (1927) has named Magahi along with Maithili and Bhojpuri as Bihari
language. These days Magahi is spoken
in districts of Bihar, Jharkhand, West Bengal and Orissa. Magahi has developed
from Magadhi Apbhransha or Eastern Apbhransha branch of Magadhi Prakrit.
Magahi is not the only language developing from Magadhi Apbhransha. Other languages developing from Mag
adhi
Apbhransha are Maithili, Bhojpuri, Bangala, Assamese and Oriya. Pandey (1980) analysing the closeness of these
modern Indo
-
Aryan languages to Magadhi Apbhransha writes that though
Prachin
Bangala,
Prachin
Oriya,
Prachin
Assamese,
Prachin
Maithili,
Pra
chin
Magahi and
Prachin
Bhojpuri had associated themselves with Magadhi
Apbhransha but Magahi should be considered a model language developing from Magadhi Apbhransha. To support his
argument he further writes that the literature of Siddhas, which are the
earliest available document on Magadhi
Apbhransha , there are found many instances which possess direct resemblance with modern Magahi. Aryani (1976) is
also of the view that the language used by Siddhas is old form of Magahi.
2
.1.1 The Name Magahi
Magahi
is also known by its Sanskrit name Magadhi. But the name ‘Magadhi’ is famous mainly among the
educated
speakers. Magahi is the common and popular name for the
language. The name Magahi is derived from the
speakers. Magahi is the common and popular name for the
language. The name Magahi is derived from the
word ‘Magadhi’ which was the popular name of easte
rn dialect of Apbhransha, fully known as Magadhi Apbhransha. As
we have seen above Magahi is more directly related to Magadhi Apbhransha than the other languages developing from it,
the name of the language Magahi is also the direct descendent from the nam
e of the Apbhransha i.e. Magadhi. Aryani
(1965) writes that the word ‘Magadhi’ underwent phonological changes with the development of Prakrits and
Apbhranshas from Sanskrit, and became the word ‘Magahi’.
Aryani (1965) further writes that Apbhransha was fol
lowing Sanskrit but underwent various phonological changes.
Because of those changes /maa/ became /ma/. Sound /g/remained protected. /d
h
/ got changed into /h/. /ii/ coming with
/d
h
/, remained as same. So, we have /maagad
h
ii/ changing to /magahi/.
2
.1.2 Po
sition of Magahi among Indian Languages
In India, languages belonging to four language families are spoken. These four language families are: Indo
-
European, Tibeto
-
Burman, Austro
-
Asiatic and Dravidian. Indo
-
Aryan is the name given to group of languages spo
ken in
India and belonging to Indo
-
European family. Indo
-
Aryan languages based on their historical development are named as
Old Indo
-
Aryan languages, Middle Indo
-
Aryan languages and New Indo
-
Aryan languages. Generally, two classifications
53
are followed for
New Indo
-
Aryan languages (NIA). These are: Grierson (1905) and Chatterji (1926). Grierson has placed
Magahi into Bihari group of Eastern group of languages belonging to Outer Sub
-
branch of New Indo
-
Aryan languages.
Chatterji has placed Magahi into Prachaya
(Eastern) group of languages. The details of Grierson’s classifi
cation are
illustrated in Fig (1
) and that of Chatterji are illustrated in Fig (
2
).
Grierson (1926) writes on the character of Magahi language “Magahi is condemned by speakers of other I
ndian
languages as being rude and uncouth like the people who use it. In fact the principal difference between it and Maithili is
that the latter has been under the influence of learned
Brahmanas
for centuries, while the former has been the language of
peo
ple who have been dubbed boors since Vedic times.” Pandey (1980) talking about Aryans of Vedic times in Magadh
regions writes that Aryans coming to Magadh did not follow the pure Vedic tradition. They easily got mingled with the
local tribal people. They m
ight have established a tradition and culture which was conducive to both Aryans and tribes
residing in the area. This co
-
mingling of culture of Aryans in the area with that of the tribes of area might have triggered
anger among the writers of Vedic litera
ture. And so, people residing in Magadh were referred to as boors in Vedic
literature. We can say that this prejudice was carried over in the heart of people and they also condemned Magahi as rude
and uncouth.
2
.1.3 Geographic Distribution
In Bihar, prese
ntly Magahi is spoken in districts of Patna, Nalanda, Gaya, Jehanabad, Aurangabad, Sheikhpura and
Nawada. It expands its boundaries to Lakhisaray and Bhagalpur. The language is also spoken in districts of Hazaribag,
Giridih, Palamau and Ranchi belonging to
the newly formed state of Jharkhand, which was once a part of state of Bihar.
The language is also spoken in Mayurbhanj and Bamra in Orissa. Magahi also has some speakers in Malda and Purulia
districts of West Bengal.
Grierson (1927) gives population of
Magahi speakers as 6,504,817. Aryani (1965) writes that in 1951 census, only
3,728
people registered Magahi as their mother tongue. She writes
this does not mean the language is on the verge of
people registered Magahi as their mother tongue. She writes
this does not mean the language is on the verge of
death, rather people named Hindi as their mother tongue. This
engulfed the real figure of Magahi speakers. Magahi is
54
still the vernacular language and Aryani estimates that in 1951 the population of Magahi speakers might have increased
to 9,890,000.
Number of people speaking Magahi language is about 12,132,383 as per
the Census of India 2001
1
.
2
.1.4
Dialects
of Magahi
Language
Pandey
(1980), keeping in mind geographical, cultural and
administrative factor classifies four different forms of
(1980), keeping in mind geographical, cultural and
administrative factor classifies four different forms of
Magahi which are Standard Magahi, Eastern Magahi, Western Magahi, and Mixed Ma
gahi. Grierson (1927) and Aryani
(1965) both have mentioned about three types of Magahi i.e. Standard Magahi, Eastern Magahi and Mixed Magahi. The
detail discussion on these classifications is done in section (
2
.1.
6
).
Grierson (1927) writes about the diff
erent dialects of Magahi like Kurmali, Khontai, Kurmali Thar, Khotta,
Pargania and Tamaria. The commonality about all these dialects is that all these are different forms of Eastern Magahi.
Eastern Magahi is a common name given to Magahi spoken in the stat
e belonging to the border of Bihar like West
Bengal and Orissa. However, a pocket of Eastern Magahi speakers are also found in South
-
East Hazaribag and South
-
East Ranchi which are very close to West Bengal. Eastern Magahi spoken in Mayurbhanj and Bamra is
known as
Kurmali. While in western Malda it is known as Khontai. In Manbhum the language is known as Kurmali Thar and
Khotta. In the South
-
East of Ranchi it is known as Pargania or Tamaria.
2
.1.5 Scripts Used In Writing
Verma (200
7
) mentions that Magahi i
s written in four scripts: Devanagari, Kaithi, Bangla and Oriya. She writes
“Bangla and Oriya scripts are employed in writing the forms of Eastern Magahi current in the Manbhum area, such as
Purulia but also the south
-
eastern part of Hazaribag district tha
t borders on the Manbhum region. The Oriya script is
used, expectedly, in the areas where it coexists with Oriya, such as Mayurbhanj. Devnagari is the script for whatever is
sought to be published today, or has been sought to be published since the early p
art of the twentieth century.” On use of
Kaithi script for Magahi, Verma writes “The traditional script for Magahi has been Kaithi, which is still used in personal
communication and sometimes in semi
-
legal transactions. The Kaithi script gets its name from
the word ‘Kāyath’ <
‘Kāyastha’, the caste of writers in Northern India, and has been current until recently in Bihar and Eastern Uttar Pradesh.
It derives from early Nagari and is closely related to the current Gujrati script which replaced the Devanagari
only in the
nineteenth century.” On use of Kaithi script Pandey (2007) writes “Kaithi was the traditional script of the Bhojpuri and
Magahi languages and the popular script of the Awadhi and Maithili languages…Kaithi was also used to write Urdu or
the “
Hindustani”
lingua franca
, although now the Perso
-
Arabic script is associated with Urdu.” Though Kaithi is the
traditional
script for Magahi and other Bihari languages but it got
replaced by Devanagari in Early twentieth century
script for Magahi and other Bihari languages but it got
replaced by Devanagari in Early twentieth century
because of social and poli
tical importance given to the Devanagari script. However, the use of Devnagari script for
Magahi i
s a bit problematic. Verma (2007
) writes about this problem “The pronunciation convention associated with the
Devnagari in the greater Hindi area (as also Nep
ali) drops the inherent vowel of the last consonant character of a word.
Quite a number of verbal forms in Magahi end in that inherent vowel /a/. Therefore, the Devanagari for Magahi has been
slightly modified with the addition of a word
-
final character, n
amely the ‘avagraha’ <Ѕ>, to provide for that vowel word
finally.” Presently, Devanagari has become the popular script for Magahi.
2.1.6 Classification of Magahi Language
There is a famous Hindi saying about Language:
Tin kos par paani badale, saat kos pa
r baani
This could be translated as: The climate changes after every three
kosas
and language changes after every seven
kosas
(‘Kosa’ is an Indian unit of measurement for distance). It means that a language remains in constant flux and it
undergoes changes
after certain distance. This is true for Magahi language also. Based on different forms of Magahi, the
language has been classified into various groups by various linguists at different times. Grierson (1927) has talked about
Standard Magahi and Eastern M
agahi. Standard Magahi is the name given to Pure Magahi. On Eastern Magahi, Grierson
writes “On its eastern border Magahi meets Bengali. The two languages do not combine but meeting ground is a
bilingual one, where they live side by side, each spoken by it
s own nationality. Each is , however, more or less affected
by
the other and the Magahi so affected possesses distinct
peculiarities, entitling it to be classed apart as a sub
the other and the Magahi so affected possesses distinct
peculiarities, entitling it to be classed apart as a sub
-
dialect,
which I have named Eastern Magahi.” About the places where Eastern Maga
hi is spoken, Grierson (1927) writes “We
find this dialect in South
-
East Hazaribag, in Manbhum, in the South
-
East of the District of Ranchi, in the native state of
Kharsawan and even so far South as the native States of Mayurbhanj and Bamra which belong po
litically to Orissa and
Chattisgargh,
respectively. It is also spoken as an isolated island of
speech in West of the District of Malda. Grierson
respectively. It is also spoken as an isolated island of
speech in West of the District of Malda. Grierson
(1927) names Patna and north of Gaya District as ancient Magadh. He writes about Standard Magahi “Magahi is,
ho
wever, not confined to the old country of Magadh. It is also spoken all over the rest of Gaya and over the District of
Hazaribag;
also, on the West, in a portion of the District of Palamau,
and, on the East, in portions of the Districts of
also, on the West, in a portion of the District of Palamau,
and, on the East, in portions of the Districts of
Munger and Bhaga
lpur. Over the whole of this area, it is practically one and the same dialect, with hardly any local
variations. Only near the city of Patna is it infected with idioms belonging to the North
-
Western Provinces by the strong
Musalman element which inhabits t
hat town, and which itself speaks more or less correct Urdu.” Grierson writes on the
regional extension of Pure Magahi or Standard Magahi “Pure Magahi has also found its way down South of the District
of Ranchi, and appears in the North of the District of
Singhbhum, and in the native state of Saraikala and Kharsawan,
where it is spoken side by side with Oriya. It will be noticed that both Standard Magahi and Eastern Magahi are spoken
in Kharsawan.” In Grierson (1927), we also find a reference to a mixed dia
lect ‘Khotta’ which is spoken in Manbhum
and
Sihnbhum of Bengal. He, however, has not clearly classed it
either as a Bengali dialect or as a Bihari dialect. He
Sihnbhum of Bengal. He, however, has not clearly classed it
either as a Bengali dialect or as a Bihari dialect. He
1
Data collected at JNU, New Delhi.
55
writes about the dialect ‘Khotta’ “On the western boundary of this dialect (Eastern Magahi) ther
e are various mixed
dialects
which are generally known as khotta or impure Bengali. It is
often difficult to say whether these should be
which are generally known as khotta or impure Bengali. It is
often difficult to say whether these should be
classed as a dialect of Bengali, or of the neighbouring Bihari.”
Aryani (1965) has classified Magahi into three dialect
s: Standard Magahi, Eastern Magahi and Mixed Magahi. By
Standard Magahi and Eastern Magahi she means the same as Grierson. However she writes about Mixed Magahi that the
mixed dialects of Magahi are the result of mixing of Standard Magahi with those of Mai
thili and Bhojpuri.
Pandey (1980) talks about four main dialects of Magahi: Standard Magahi, Eastern Magahi, Western Magahi, and
Mixed Magahi. Standard Magahi is spoken in Gaya, Nalanda, Nawada, Patna and Lakhisaray. The Magahi spoken in
Gaya, Nalanda and
Nawada is unaffected by external languages so, it is considered as standard. There is a difference in
Magahi spoken in Urban and Rural area of Patna. The Magahi spoken in urban Patna is influenced by different languages
like Urdu, Bhojpuri, and Maithili a
nd also by languages spoken by Nawabs of Mugal Period and by Kattiyas and
Agarwals of Western India, who settled in Patna. Magahi spoken in Lakhisaray is though different from the one spoken
in Patna and Gaya but taken to be standard as it is also uninflue
nced by other languages. Eastern Magahi is spoken in
Ranchi, Hazaribag, Giridih, Dhanbad, some parts of Sinhbhum, Purulia of West Bengal and Mayurbhanj and Bamra of
Orissa. Places where Western Magahi is spoken are close to Bhojpuri speaking belt. This dia
lect is spoken in
Aurangabad, Palamau, Vaishali, Arwal and Danapur. Western Magahi is influenced by Bhojpuri. In Vaishali, the
language along with Bhojpuri also has the influence of Maithili. So, the language spoken in Vaishali is also reffered to as
‘Khic
hadia’. However, Magahi is much more prominent in the language of Vaishali. Mixed Magahi is spoken in
Bhagalpur, Munger, Santhal
-
Pargana and Western part of Malda Dis
trict of West Bengal. There is some
influence of
Maithili and Bengali on Mixed Magahi. In
Bhagalpur, due to change in the form of Magahi language, it is also known as
Angika. Mixed Magahi has maintained its different forms in Munger and Santhal
-
Pargana. Mixed Magahi has two
different forms: Bangali
-
mixed Magahi and Maithili
-
mixed Magahi. The fo
rmer is spoken in Santhal
-
Pargana and Malda,
while the later is spoken in Munger and Bhagalpur. (Pandey, 1980)
3
Magadh
This section gives information about Ancient Magadh. It is divided into fo
ur sub
-
sections. Sub
-
section 3
.1 tells
about the Kingdom of
A
ncient Magadh. Sub
-
section 3
.2 is concerned with languages of
Ancient Magadh. Sub
-
section
3
.3 tells about how far the two languages of Ancient Magadh, Magadhi and Pali, are relat
ed. Finally, the sub
-
section 3
.4
tries to tell how Magadhi, the genealogical a
ncestor of Magahi, became popular in the hands of Buddha.
3
.1 Ancient Magadh
The history of Magadh is pivotal in the history of ancient India. The great ancient Indian rulers like Chandragupta
Maurya, Ashoka, Samudragupta and Vikramaditya were the great
rulers of Magadh Empire. The glory of Magadh
Empire is mentioned in the historical account of foreign travellers like Megasthanese and Fahiyan. Religions of
Buddhism and Jainism are the gift of this land to the world.
We find one of the earliest mentions
of ‘Magadh’ in the Mahabharta, a Hindu Epic. Magadh was one of the sixteen
Mahajanpadas mentioned in the Epic. Haryanka dynasty founded Magadh Empire in 684BC and Bimbisara was the first
king. Rajgriha, that time known as Girivraja, was the capital during
the reign of Bimbisara. Later on the capital was
shifted to Patliputra, near the present day Patna, by the King Udayi. The town of Bihar (today known as Biharsharif) also
became the capital city of Magadh under the rule of Muslims. Grierson (1927) has ment
ioned this as follows: “Under the
Musalmans, the capital of the country was the town of Bihar, in the south of the Patna District, the name of which, a relic
of ancient times, is a corruption of the Buddhist word
vihara
or monastery. From this town, the wh
ole
suba
or Province
of Bihar took its name.” Many dynasties ruled Magadh Empire. Brihadrath, Pradyota, Haryanka and Sisunaga dynasties
ruled Magadh during 7
th
to 5
th
century BC. Later on Nanda, Maurya, Sunga, Kanva, and Gupta dynasties ruled Magadh
and ex
panded its boundaries. Pandey (1976) writes that with Buddha and Bimbisara starts the historical era for Magadh
Empire. Bimbisara was the first king who made Magadh, an Empire. Lord Buddha and Mahavira were contemporary of
Bimbisara. They got their enlight
enment while Bimbisara
reigned
Magadh. Bimbisara appreciated both the religions and
helped them grow. Bimbisara was succeeded by Ajatshatru. Ajatshatru won other mahajanpadas like Anga, Kashi and
Vaishali which resulted into Magadh emerging as powerful sta
te in Northern India. Magadh saw its greatest glory during
the reign of Mauryas. Mauryas not only expanded the boundary of Magadh but also established a people
friendly State.
Emperor Ashoka was the greatest Maurayan king known for his world famous message
s of love, truth, non
violence and
tolerance. We find the inscriptions of Ashoka carved on various rock
edicts and pillars spread in different places which
once belonged to his Empire. In these inscriptions Ashoka proclaims his understanding of
Dhamma
. Dha
mma for Ashoka
means to have control over their passion, to cultivate purity of life and character in innermost thoughts, to have respect
for all religions and traditions, to practice non
violence, to be charitable to all, regard for parents, teachers, rel
atives,
friends and ascetics, treating even slaves and servants kindly and telling truth
(Lal ed. 2002)
. Ashoka was the first
Emperor in the history of India to expand the boundaries of his Empire from present day Afghanistan and Baluchistan till
Deccan Pl
ateau in South. On comparing this Empire with present India, we find that just the North
-
East and few parts of
South
India was not the part of his Empire. Ashoka was a great
admirer of Buddhism and he propagated Buddhist
India was not the part of his Empire. Ashoka was a great
admirer of Buddhism and he propagated Buddhist
idealism to Sri Lanka, Southeast As
ia, West Asia and Mediterranean Europe. Pandey (1980) writes that through such
spread of Buddhist Idealism, Magadh got a spiritual victory over different parts of Asia and Europe.
After Mauryas, Sungas and Kanvas ruled Magadh. But the disintegration of Mag
adh which started during later
Mauryas couldn’t be prevented by them and the Empire status of Magadh got diminished. Magadh again rose to its glory
under Guptas. Gupta Empire was established by Srigupta. Chandragupta I was the first great king of the dynas
ty. He
adopted the title maharajadhiraj and was the first one to issue gold coins. Samudragupta succeeded him. He was known
not
only for his military achievements but also for his versatile
genius. Allahabad pillar inscription, composed by
only for his military achievements but also for his versatile
genius. Allahabad pillar inscription, composed by
56
Harisena, gives
a detail of his achievements and personality
(La
l
ed. 2002)
. Samudragupta was succeeded by
Chandragupta II, also known as Vikramaditya. Under Vikramaditya, the Gupta Empire reached its zenith both in political
and cultural sphere. He conquered Saka dynasty
and expanded his kingdom to Western coast. This gave impetus to trade
and commerce. As a result, he made Ujjain, the second capital of his Empire. Vikramaditya is also remembered for his
patronage to literature, arts and science. Scholars like Kalidas, Ar
yabhatta, Varahmihir, and Dhanvantri were few among
the nine jewels in the court of Vikramaditya. Hinduism got revived during Guptas. Two main sects of Hindu philosophy,
Shaivism and Vaishnavism emerged. Guptas themselves followed Vaishnavism. But they als
o supported Buddhism and
Jainism. Many Buddhist monasteries and stupas were created during this period. Economy was stable as both agriculture
and trade flourished. Gupta period contributed to all spheres of knowledge, be it philosophy, literature, mathema
tics,
astrology,
astronomy or chemistry. Because of all these achievements,
this period is known as Golden period in the
astronomy or chemistry. Because of all these achievements,
this period is known as Golden period in the
history of India.
The Palas were the last ruler of ancient Magadh. After Muslim invasion and during Mugal rule, Magadh lost its
politic
al supremacy. It was for a small period, during the rule of Sher Shah Suri, that Magadh again became important in
the politics of North India. During British rule, Magadh totally got crushed under ‘Jamindari system’. In present Bihar,
‘Magadh’ is the name
given to an administrative unit, called Magadh pramandal which comprises of five districts namely
Gaya, Nawada, Aurangabad, Jehanabad and Arwal.
3
.2 Languages of Ancient Magadh
In ancient Magadh, languages like Sanskrit, Magadhi Prakrit, Apbhransha and Pa
li were in use. Sanskrit is said to
be the language of Aryans. Vedas and Upnishads are written in this language. There was a time when Sanskrit was both
the written and spoken languages. About Fifth century B.C. Panini wrote Astdhayayi
a grammar of Sanskr
it. Aryani
(1965) is of view that the grammar resulted into unification of Sanskrit and the language got rule bound. Because of this
it became difficult for common people to use Sanskrit as a spoken language as rules stole the flexibility of the structure
of
the language and made it rigid. So, Sanskrit got restricted to literary language. By that time, Magadhi Prakrit was gaining
coin as a vernacular language in the Magadh region. In other parts of India, different forms of Prakrits were developing.
Prakrit
got importance as a spoken language after Sanskrit. Parallel to Prakrits developed another language, known as
Pali.
Pali cannot be said to be developed from Sanskrit. It
developed independently and was mainly a written form of
Pali cannot be said to be developed from Sanskrit. It
developed independently and was mainly a written form of
language. Prakrits further u
nderwent changes and gave rise to new vernacular forms. Today, these vernaculars are known
as Apbhranshas. Various Indo
Aryan languages spoken all over present India are genealogical successor of Apbhranshas.
Apbhranshas are the connecting link between Pra
krit and NIA
(
New
Indo
Aryan)
. Eastern dialect of Apbhransha, known
as Magadhi Apbhransha, was the vernacular language of Ancient Magadh later on. As mentioned earlier, Magahi got
developed from Magadhi Apbhransha. Magadhi Apbhransha, popularly known as Ma
gadhi, was recognized as
rajbhasha
by Emporor Ashoka. He used this language to inscribe messages on his rock
edicts. On the rock
edicts found in the
North West places of his Empire, which are in local languages, the influence of Magadhi Prakrit is visible.
3
.3 Relation between Magadhi and Pali
Sanskrityanan (1993) writes on recognition of Pali as language that today we use the word ‘Pali’ in the sense of a
language and the whole Tripitak and Anupitak literature of Theraveda sect of Buddhism is available in
this language.
Initially
the word was used to denote the original teachings of Buddha
or Tripitak but later on it started symbolising a
the word was used to denote the original teachings of Buddha
or Tripitak but later on it started symbolising a
language in which Buddha’s teachings are available. Thus the use of the word ‘Pali’ in the sense of a language is quite
new
and this sense got advertised in the nineteenth century. On
the relation between Magadhi and Pali, Sanskrityanan
and this sense got advertised in the nineteenth century. On
the relation between Magadhi and Pali, Sanskrityanan
writes that the language which we name presently as Pali has been traditionally called Magadhi. People have been calling
it as Magadhi fro
m the age when Atthkathas were written on Tripitak. Sanskrityanan, however, differentiates Pali from
Magadhi and writes that the earliest available form of the Magadhi are the Ashokan rock
edicts found in Orissa, Bihar
and Uttar
Pradesh. The Magadhi langua
ge of these rock
edicts and the Magadhi which is known for Pali language are
different. He further writes that Pali underwent many changes like /s/ in place of /sh/ of Magadhi, /n/ in place of /N/ of
Magadhi and /r/ in place of /l/ of Magadhi. This happene
d under the influence of Sthavirvadi Buddhist follower from
Cylon. Sanskrityanan writes that Pali would have got the privilege of becoming oldest form of Magadhi if it has not done
away with /sh/ and /r/. Despite of these changes, Sthavirvadi says that the
ir original scripture (Tripitak) is in Magadhi
language. But Sanskrityanan does not favour this view and concludes that Pali is the name of the language available in
Sthavirvadi Tripitak. Various linguists are of the view that Pali is more related to Shaur
seni Prakrit which was spoken in
Madhya
desha. So, it can be said to be a literary language based on language spoken near Ujjain and Mathura. Pali got
lost as a literary language from India in the early fourteenth century with the loss of Buddhism from the
land. But it
survived in other countries like Mayanmar, Thailand, Combodia, Laos and Vietnam until eighteenth century. So, it can
be
said that Pali was never a spoken language in India and it
especially signifies the language of written Buddhist
said that Pali was never a spoken language in India and it
especially signifies the language of written Buddhist
literatur
e Tripitak and Anupitak.
3
.4 Magadhi and Buddha
Magahi is genealogically related to Magadhi Prakrit. During the time of Buddha, Magadhi Prakrit was the
vernacular language. Buddha gave importance to Magadhi for his preaching and sermon. He was opposed to
the use of
Sanskrit
for his preaching as Sanskrit by his time had become
prescriptive. Moreover, Buddha was against orthodox
for his preaching as Sanskrit by his time had become
prescriptive. Moreover, Buddha was against orthodox
karmkandas
which by that time had evaded Hindu religion. Sanskrit was limited to formal teachings and became a tool in
the hands of
orthodox Hindus. Buddha, for his teachings to easily percolate into the common mass, used the vernacular
language, Magadhi Prakrit. Aryani (1965) writes that Buddha used to move around Kashi, Koshal, Videh and Magadh. In
these areas, Magadhi was the popul
ar language. That’s why also Buddha cho
se Magadhi as the medium for
his preaching
and
sermon. But Buddha also had followers from Kuru, Avanti and
Gandhar. Sanskrityanan (1993) writes about these
sermon. But Buddha also had followers from Kuru, Avanti and
Gandhar. Sanskrityanan (1993) writes about these
57
followers that they started following their own language in t
he
suktas
used in Buddha’s preaching. Few followers were
against
these changes and therefore requested Buddha if his preaching
could be written and preserved in a form of
these changes and therefore requested Buddha if his preaching
could be written and preserved in a form of
literary language. But Buddha was against it. According to Sanskrityanan, about four
centuries later, after Buddha’s
Nirvana, his
preaching
was
preserved in Cylon (Sri Lanka) by Sthavirvadis in Pali,
though
they claim it to be Magadhi
language. Chatterji (1963) writes that Lord Buddha’s teachings and sermons were first compiled using the M
agadhi
language, which was later translated into Pali. The compiled form of Buddhas’s teaching is known as Tripitak.
4
People and Culture
of Magadh
Culture of Magadh has been rich since ancient
times
and the land has produced many important personalities
who
contributed in India’s development. The land has been
epicenter
of various religious and political movements since
ancient times. Lord Buddha and Mahavira got enlightenment on this land and moved around the
neighboring
places for
their religious preach
ing. Buddhism and Jainism were the first religions to rise against the hypocrisies of caste
system,
Brahmanism and Vedic
karmkandas
. Buddha advocated ‘The Middle Path’ for his disciples. He talked of
Ashtangika
marga
for attaining
nirvana
, which is liberat
ion from the cycle of birth and death. Mahavira advocated rigorous
asceticism for his disciples. Both Buddhism and Jainism stood for the reason of truth and non
violence. Sikhism also has
roots in Magadh. Sikh’s tenth Guru, Guru Govind Singh was born on th
is land. In nineteenth century, during struggle for
independence against British, Patna became the centre for Wahabi movement. This movement was led by Sayyed Ahmed
Shahid. It was both a political and religious movement. The movement was aimed towards refo
rming Islam. But for
achieving this, reformers thought that independence from British was must. So they also acted against British.
Magadh has contributed a lot to the Indian culture. Mauryan art is the first imperial art in India. Ashokan pillars are
uni
que and their incredible ‘finish’ is the pride of Indian Architecture. These pillars are carved out of a single rock. These
rocks pillars are polished in such a fashion that they appear to be made of metal. Such polishing is striking example of
Mauryan art
and the technique vanished after Ashoka. Pillar at Sarnath is one of the Ashoka’s pillars. The four lions
carved
on the top of the pillar are chosen as the national symbol
of independent India. There is Iranian influence on
on the top of the pillar are chosen as the national symbol
of independent India. There is Iranian influence on
Mauryan art. In Indian history,
Ashoka was first to use inscriptions for spreading his messages. He followed the tradition
of inscriptions from Iran. The tradition of rock
cut caves in India begun with the Mauryas. Rock
cut caves in the Barabar
and Nagarjuni hills in Gaya are examples f
rom Mauryan period. These were excavated by Ashoka and his grandson
Dasaratha
for the abode of Ajivika monks. A glimpse of the folk art
of the period can be seen in the Yaksha and
for the abode of Ajivika monks. A glimpse of the folk art
of the period can be seen in the Yaksha and
Yakshani figures found from Mathura, Pawa, and Patna. The Yakshini statue fr
om Didarganj, near Patna is the most
famous one and shows Mauryan polish.
Arthashastra
, written by Kautilaya, is an important literature of the period for
understanding politics and administration in general.
Gupta’s contributions to the Indian culture ar
e also remarkable. Hinduism reemerged in the form of Bhagavatism
(Vaishnavism), Saivism and Saktism. Bhakti became central to the philosophy of Hinduism. Hinduism also got
influenced by Buddhism. Under this influence Vaishnavism imbibed Buddha as one of th
e incarnations of Vishnu.
Sculptures and temples of Gupta period are milestone in the field of art. Guptas were first to use dressed stone for temple
construction. Before this, temples were made of wood or other perishable material. Gupta period is known a
s the
“classical
period” in the genre of sculpture as they were a combination
of spirituality and idealism into art. This
period” in the genre of sculpture as they were a combination
of spirituality and idealism into art. This
combination gets reflected in the images of Vishnu, in Dasavtara Temple at Deogarh. The seated Buddha from Sarnath
and standing Buddha
from Mathura represent fully developed form of Buddhist art. Their radiant spiritual expression
carved with grace and refinement makes them masterpieces
(Lal ed. 2002)
. Paintings at Ajanta and Ellora caves were
made during Gupta period. Aryabhata, an outs
tanding scholar of the Gupta age, lived at Kusumpura, near Patna. He
wrote
Aryabhattiya
, which talks about geometry. He was first to use decimal and thus gave a new dimension to
mathematics. He was first to give right reasons behind eclipses. Aryabhata was
first to utilize sign functions in
astronomy. This age contributed
Puranas
and
Smiritis
to the Hindu literature. Kavyas such as
Meghduta
,
Raguvansa
and
Kumarsambhava
, dramas such as
Abhijnashakuntalam
,
Mudrarakshasa
and
Devichandragupta
are contribution o
f Gupta
period to Indian literature
(Lal ed. 2002)
.
Guptas established many Universities for promoting education. Nalanda University was one of them. It was famous
for education in religion and philosophy. Students from all over India, China, Tibbet, Indo
nesia and Sri Lanka used to
come here for studies. The famous Chinese pilgrim Hiuen
Tsang and I
tsing studied at Nalanda University. Hiuen
Tsang
mentioned the glory of Nalanda University in his book Si
yu
ki. I
tsing stayed at Nalanda for ten years. He tra
nslated
many Sanskrit manuscripts into Chinese. This glory was mixed into ashes by Muslim invader, Muhmmed Bin Bakhtiyar
in about twelfth century. This was a great loss to Magahi language also as it was the time when Magahi was growing.
In earlier paragrap
hs we saw how the ancient Magadh has contributed to the development of culture all over India. In the
following paragraphs we look at various cultural aspects of present Magadh.
Folk songs and folk dance are an important aspect of Magadh culture. Folk song
s like
Phaag
and
Chaita
are sung
all over Bihar. While
Phaag
are sung in the month of
Phalgun
,
Chaita
are sung in the month of
Chait
. Rajashah of Patna
is a famous name in the field of Indian classical music. He has not only reclassified the Indian Ragas b
ut also discovered
a new musical instrument called
‘Thaat’
. Rajashah also authored a book ‘
Nagmat Ashfi
’ on Indian music. Folk music of
Bihar reflects the culture of its day to day life.
Sanskaar geet
like
sohar
,
khilona
,
kohbar
,
sumangali
are sung at vari
ous
occasions like birth, munden, marriage etc… There are different kinds of songs for each kind of festival celebrated in the
region like
holi
,
chhath
,
jitia, tij, bahura, pidia, godhan, diwali
and
ramnavami
. There are also seasonal songs like
chaita, k
ajari, chaturmasa, barahmasa, hindola
etc… Folk songs also include songs like
ropani, sohani, jata
pisai,
chavai, thapai
etc… which are sung during various day to day activities. Various folk dances performed by local people
in the area are:
dhobia nri
tya, karia jhumar, jhijhia, jharni nritya, jat
jatin, sama
chakava and domkach.
These dances
are based on different religious, historical and social significance. Many movies also reflect the culture of Magadh. In the
58
movie ‘
Abhijan
’, which was directed by
Satyajit Ray, the actress Vahida Rahman delivered her dialogues in Magahi.
Other famous Magahi films are ‘
Maiyaa
’ directed by Fani Majumdar and ‘
More Man Mitwa
’ directed by Girish Ranjan.
In the genre of painting, Magadh is known for its ‘
Patna Kalam Sha
ili
’. The influence of both Mugals and British are
found
on the paintings of this school. Along with carrying these
influences, this school has developed its own local
on the paintings of this school. Along with carrying these
influences, this school has developed its own local
features which make them unique. The famous painters of this school are Sevak Ram, Hulas
Lal, Jayram Das and
Shivdayal Lal.
Thus we can say that the culture of Magadh is rich and is full of different shades and
colors
5
Study of Magahi Language
The earliest form of written Magahi is found in the literature of Siddhas. After Siddhas, Magahi
survived only as a
spoken
language. We find that after the Muslim invasion on India,
Magadh lost its status as a political power, and the
language. We find that after the Muslim invasion on India,
Magadh lost its status as a political power, and the
language couldn’t get any patronage. Pandey (1980) divides the history of Magahi language from thirteenth century till
today into four categories. These four categories are as follows:
Charan period
(1200
1500AD)
Devotional period
(1500
1800AD)
Development perio
(1800
1900AD)
Modern period
(1900AD till today)
The following descriptions of the above mentioned four
periods are based on Pandey (1980).
The
Charan period starts with the Muslim invasion on India. In
the beginning, Muslims started capturing all over
Charan period starts with the Muslim invasion on India. In
the beginning, Muslims started capturing all over
North India and also destroyed its culture. During this period, Charans (Bhatt) started developing folklor
es in all over
North India, including Magadh. They developed these folklores in many vernacular languages. Charans didn’t have a
written tradition for their folklores. The songs were transmitted orally from place to place and generation to generation.
In M
agahi the famous folklores of the period are:
Alha, Lorkayan, Sorthi
brijbhar, Naykva, Kunwar Vijayi, Gopichand,
Bharthari
charitra, Chatri Chauhan, Nunchar
etc… All these stories have historical background and reflect the
cotemporaty political scenario.
Most of these folklores developed outside Magadh. But they were translated into Magahi
and brought into Magadh by Charans. During this period, Magahi language was under two influences. First, Magahi got
developed into its present form and Second, Buddhism
got vanished from Magadh and Hinduism once again became
influential which in turn influenced the subject matter of these folklores.
Devotional period was the result of religious unrest that developed after a long period of Muslim rule in India. In
the beg
inning of sixteenth century, Mugals took the reign of India from Turks. Hinduism once again started evolving into
new forms. In Magahi many devotional songs and stories were authored in this period. In devotional category folk songs
of
Sati Bihula, Nag Pan
chami, songs related to Chatth, Shitla Devi, Satnarayan baba, Tij, Anat
Chaudas, Jitia
and
Godhan
are famous. Folksongs related to love stories were also composed during this period. Among these the famous
ones are
Reshma, Raja Dholan
and
Netua Dayal Singh
. The famous proverbs of
Ghagh, Bhaddari
and
Dak
are also
available in Magahi language.
The period after Devotional period is Development period. The characteristic of Development period are work done
by English historians, linguists and archaeologists. I
t was the period when genealogical history of languages was worked
upon. The study of present form of Magahi language started in this period. The relation of Magahi language with other
languages was established. Grammar for Magahi language was written for
the first time. Following books included the
grammar of Magahi language. (i) Seven Grammars of the Dialects and Sub
Dialects of the Bihari Language, by G.A.
Grierson, 1883
1886. (ii) A Grammar of the Hindi
Language
, by Rev. S.H. Kellogg, 1893. (iii) A Comp
aritive Dictionary
of
Bihari Language, by Hoernle and Grierson, 1889. In this
period, for the first time, Magahi folklores and folksongs
Bihari Language, by Hoernle and Grierson, 1889. In this
period, for the first time, Magahi folklores and folksongs
were also published which were surviving only in spoken form.
The Modern Period of Magahi language starts with 1900 AD.
The significance of this period is that various works
done in Magahi language and the importance of Magahi language was established. Various folklores, folksongs and other
forms of vernacular literature were compiled and published during this period.
In a
nother bid to study Magahi language, many grammars of Magahi language were written which includes (i)
Magahi
Vyakaran, ed. by Christian Missionary Press, Culcutta, around
1943. It is written in Kaithi script. (ii) Magahi
Vyakaran, ed. by Christian Missionary Press, Culcutta, around
1943. It is written in Kaithi script. (ii) Magahi
Vyakaran authored by Rajendra Prasa
d Yodheya in 1957. (iii) Magahi Vyakaran
Kosh authored by Sampatti Aryani in
1965
(iv) Magahi Vyakaran authored by Rajeshwar Prasad Sinha ‘Anshul’ in 1970.
(v) Hindi aur Magahi ki Vyakarnik
Sangrachna authored by Saroj Kumar Tripathi.
Magahi language has
also been studied from Linguistic point of view. Sheela Verma (1985) has talked about the
structure of the Magahi verb. Phonetics of Magahi has been worked upon by Sheela Verma in 2007.
Linguistic study of
Magahi also includes the following: (i) Phonology
and Morphology of Magahi Dialect authored by A C Sinha in 1966.
(ii) Magahi Phonology: A Descriptive Study authored by Saryoo Prasad in 2008. (iii) Magahi kaa Bhasha Vaigyanik
Mimansa authored by Kumar Rajiv Ranjan in 2010. (i
v)
Magahi ki Sanyukt Kriyaaon
kaa Bhasha Vaigyanik Adhyan
authored by Kumar Indradev in 2007.
6 Conclusions
Magahi is an Indo
Aryan language. Presently, Magahi is considered as a dialect of Hindi language. This does not
seem
to be historically evident. Genealogically, it has develope
d prior to the Hindi language. Magahi got developed from
Magadhi Apbhransha. Magadhi Apbhransha as a language is associated with ancient Magadh. The language in ancient
Magadh
was known as Magadhi. Even today, the name ‘Magadhi’ for the language Magahi is
popular among educated
people.
59
Historically, we find that ancient Magadh was once an Empire, which expanded all over the present day Indian
peninsula. Maurya dynasty and Gupta dynasty were the most prominent rulers of ancient Magadh. Their history
constitu
tes the history of India.
Today, Magahi language is confined to some region of Bihar, Jharkhand, West Bengal and Orissa. Looking into the
literary tradition of Magahi language, we find that earliest form of written Magahi is found in the literature of Sid
dhas.
After Siddhas, Magahi survived only as a spoken language. However, in Modern period, various folklores, folksongs and
other
forms of vernacular literature were compiled and published.
Presently, an attempt to write grammar and to study
forms of vernacular literature were compiled and published.
Presently, an attempt to write grammar and to study
the language l
inguistically is going on.
References
Aryani, S. (1965).
Magahi Lok Sahitya
. Patna: Hindi Sahitya Sansar.
Aryani, S. (1976).
Magahi Bhasha aur Sahitya
. Patna: Bihar Rashtrabhasha Parishad.
Census of India. (2001). Table No.
C 16. Registrar General of Cen
sus of India.
Chatterji, S.K. (1926).
The Origin and Development of Bengali Language
. Calcutta: Culcutta University Press.
Chatterji, S.K. (1963).
Bhartiya Arya Bhasha aur Hindi
. Delhi: Rajkamal Prakashan.
Greierson, G.A. (1903
28).
Linguistic Survey of In
dia
. Vol 1
11. Culcutta. Reprint: (1968). Delhi: Motilal Benarsidas.
Lal, M. (Ed.) (2002).
Ancient India
. Textbook for Class XI. NCERT.
Pandey, R.B. (1976).
Magahi Sahitya va Sahityakal
. Gaya: Lok Sahitya Sagar.
Pandey, R.B. (1980).
Magahi Bhasha ka Itihas
. Gaya: Lok Sahitya Sagar.
Pandey, A. (2007). Proposal to Encode the Kaithi Script in ISO/IEC 10646.
ftp://std.dkuug.dk/JTC1/sc2/wg2/docs/n3389.pdf
Sanskrityanan, R. (1993).
Pali Sahitya ka It
ihas
. Delhi: Vani Prakashan.
Verma, S. (2007). Magahi. In G. Cardona and D. Jain (Eds.),
The Indo
Aryan Languages,
pp 547
565. London: Routledge.
http://www.iloveindia.com/history/ancient-india/magadha-empire.html
https://www.youtube.com/watch?v=EbdFJ2vg3ic
Then what was the “jumla” as explained by the party President Amit Shah???
Anyway, this is what Murderer of democratic institution (Modi) had said
before gobbling the Master Key by tampering the fraud EVMs: “ye jo chor
lutero ke paisa videshi bankon me jama hain na…, itne bhi hum rupaye le
aaye na to bhi hindustaan ke ek ek garib aadmi ko mufat me 15–20 lakh
rupaye yu nh imil jayenge, itne rupaye hain.”
youtube.com
Modi: Every poor person will get 15 lakhs if black money is brought back
https://www.oneindia.com/…/bjp-will-bring-back-black-money-…
And, this is what the then Brashtachar Jiyadha Psychopaths (BJP)
President, Rajnath Singh, slave, stooge, chamcha, chela, bootlicker,
agent of just 0.1% intolerant, cunning,crooked, number one terrorists of
the world, violent, militant, ever shooting, lynching, lunatic,
mentally retarded paradesi foriegners of bene Israeli chitpavan brahmins
RSS (Rowdy rakshasa Swayam Sevaks) who is own mother’s flesh eater
claimed: if his party came to power at the Centre, it would bring back
black money stashed in foreign banks within a period of 100 days.
oneindia.com
BJP will bring back black money from abroad: Rajnath Singh
IoT in Smart Energy Management - Emergence of NextGen Technology Paving Ways to Save Energy
pragati.p@transparencymarketresearch.com
|
|||||||||||||||||||||
|
|||||||||||||||||||||
|
|||||||||||||||||||||
|
2634 Mon 28 May LESSON
Awakened One With Awareness Buddha’s Teachings in 4 Words
Please visit:
Analytic
Insight Net - FREE Online Tipiṭaka Research and Practice University and
related NEWS through
http://sarvajan.ambedkar.org
in
105 CLASSICAL
LANGUAGES
From:
http://sarvajan.ambedkar.org
Translate this Google Translation in your mother tongue using
https://translate.google.com
That is your LESSON
Email:
buddhasaid2us@gmail.com
http://www.palicanon.org/
Pali Canon Online
The Original Words of the Buddha
The Origin of the Pali Canon
https://buddhiststudies.stanford.edu/
in 57) Classical Latvian-Klasiskā latviešu valoda,58) Classical Lithuanian-Klasikinė lietuvių kalba,59) Classical Luxembourgish-Klassesch Lëtzebuergesch,0) Classical Macedonian-Класичен македонски,
57) Classical Latvian
57) Klasiskā latviešu valoda 2634 Pirmdiena, maijs 28 LESSON Atmodināts viens ar izpratni par Budas mācībām 5 vārdu laikā
Vienmēr labi domājiet! Pilnu skaidrojumu Lūdzu, apmeklējiet:
Analītiskā
Insight Net - bezmaksas Online Tipitakas Pētniecības un prakses
universitāte un saistītās JAUNUMI, izmantojot
http://sarvajan.ambedkar.org 105 CLASSICAL LANGUAGES
No:
http://sarvajan.ambedkar.org Tulkot šo Google tulkojumu savā dzimtajā valodā, izmantojot
https://translate.google.com Tas ir tavs NODAĻA E-pasts:
buddhasaid2us@gmail.com http://www.palicanon.org/
Pali Canon Online Budžeta oriģinālie vārdi
Pali Canon izcelšanās “Pieņemsim,
ka mūks teica:” Draugi, es dzirdēju un saņēmis to no Kunga pašas lūpām:
šī ir Dhamma, tā ir disciplīna, tā ir maģistra mācība “, tad mūki jums
nevajadzētu ne apstiprināt, ne noraidīt savu vārdi Tad,
neapstiprinot vai neapstiprinot, viņa vārdi un izteicieni būtu rūpīgi
jānorāda un jāsalīdzina ar Suttus un jāpārskata, ievērojot disciplīnu. Ja
šie salīdzinājumi un pārskatīšana neatbilst Sattiem vai disciplīnai,
tad jāsecina: “Protams, tas nav Budas vārds, tas ir kļūdaini saprasts
šim mūku”, un jautājums ir jānoraida. Bet
kur šādā salīdzinājumā un pārskatīšanā tiek konstatēts, ka tie atbilst
Suttā vai disciplīnai, secinājumam jābūt: “Tas noteikti ir Budas vārds,
to pareizi saprata šis mūks”. - DN 16 Mahāparinibbanas Sutta - Lielā pāreja, Budas pēdējās dienas
Gotamas Budas autentiskās mācības ir saglabājušās un nodotas mums un atrodamas Tipitakā. Pālī vārds “Tipiṭaka” burtiski nozīmē “trīs grozi” (ti = trīs + piṭaka = Rakstu kopas). Visas Budas mācības bija iedalītas trīs daļās. 1. Pirmā daļa ir pazīstama kā Vinaya Piṭaka, un tajā ir ietverti visi noteikumi, kurus Buda paredzēja mūķiem un mūķenēm.
2. Otro daļu sauc par Suttaņta Pičaka, un tajā ir ietverti diskursi.
3. Trešā daļa ir pazīstama kā Abhidhamma Pitaka un ietver Budas psiho-ētiskās mācības. Ir
zināms, ka ikreiz, kad Buda pēc savām četrdesmit piecu gadu kalpošanas
laikā deva savu domu vai mirstīgo sekotāju diskursu, viņš saviem
veltītajiem un iemācītajiem mūksiem, pēc tam klātesošajiem, uzreiz
uzņemas savas mācības vārds uz vārdu atmiņā. Tādējādi Budas vārdi tika saglabāti precīzi un pienācīgi tika nodoti mutiski no skolotāja uz skolēnu. Daži
no mūķiem, kuri bija dzirdējuši Budas sludināšanu personīgi, bija
Arahants, un tādēļ pēc definīcijas “tīri tie” bija brīvi no kaislības,
sliktas gribas un maldiem un tāpēc bez šaubām spēja pilnībā saglabāt
Budas vārdus. Tādējādi viņi nodrošināja, ka Budas mācības ticīgi tiks saglabātas pēcnācējiem. Pat
tie veltītie mūki, kuri vēl nebija sasnieguši Arahānismu, bet bija
sasnieguši pirmos trīs svēto stadiju posmus un bija spēcīgas, aizturētas
atmiņas, varēja arī atsaukties uz vārdu par to, ko Buddha bija
sludinājusi, un tā varētu būt cienīgi Budas mācības glabātāji. Viens šāds mūks bija Ānanda, izvēlētā palīgs un pastāvīgais Budas pavadonis pēdējo divdesmit piecu gadu laikā no viņa dzīves. Ānanda bija ļoti inteliģenta un apdāvināta ar spēju atcerēties visu, ko viņš dzirdējis. Patiešām,
tā bija viņa izteiktā vēlme, lai Buda vienmēr saistītu visus viņa
diskursus ar viņu un, lai gan viņš vēl nebija Arahanta, viņš apzināti
apņēmīgi atmeta vārdu uz vārdu visiem Budas sprediķiem, ar kuriem viņš
mudināja mūku, mūķenes un viņa gluži sekotājus. Šo apdāvināto un veltīto mūku kopīgie centieni deva iespēju Dhammai un Vinajai, kā Budas māca saglabāt sākotnējā stāvoklī. Pili Tipitaka un tā sabiedroto literatūra pastāv tādēļ, ka Buddha atklāj tīra Dhammas cēlu un atbrīvojošo ceļu. Šis ceļš ļauj visiem, kas seko tam, vadīt miermīlīgu un laimīgu dzīvi. Patiešām,
šajā dienā mums ir paveicies, lai autentiskas Budas mācības saglabātu
nākamajām paaudzēm ar savu mirstīgo mācekļu apzinīgiem un saskaņotiem
centieniem visu vecumu garumā. Buda
bija teicis saviem mācekļiem, ka, kad viņš vairs nebija viņu vidū, bija
svarīgi, lai sangas sapulcējās, lai kopīgi dziedātu Dhammu, tieši tā,
kā viņš to mācīja. Saskaņā
ar šo norādījumu pirmie vecākie pienācīgi aicināja padomi un
sistemātiski pasūtīja visus Budas diskursus un monastikas noteikumus, un
pēc tam precīzi tos izteica vārdu un uzvārdu koncertos.
57) Klasiskā latviešu valoda 2634 Pirmdiena, maijs 28 LESSON Atmodināts viens ar izpratni par Budas mācībām 5 vārdu laikā
Vienmēr labi domājiet! Pilnu skaidrojumu Lūdzu, apmeklējiet:
Analītiskā
Insight Net - bezmaksas Online Tipitakas Pētniecības un prakses
universitāte un saistītās JAUNUMI, izmantojot
http://sarvajan.ambedkar.org 105 CLASSICAL LANGUAGES
No:
http://sarvajan.ambedkar.org Tulkot šo Google tulkojumu savā dzimtajā valodā, izmantojot
https://translate.google.com Tas ir tavs NODAĻA E-pasts:
buddhasaid2us@gmail.com http://www.palicanon.org/
Pali Canon Online Budžeta oriģinālie vārdi
Pali Canon izcelšanās “Pieņemsim,
ka mūks teica:” Draugi, es dzirdēju un saņēmis to no Kunga pašas lūpām:
šī ir Dhamma, tā ir disciplīna, tā ir maģistra mācība “, tad mūki jums
nevajadzētu ne apstiprināt, ne noraidīt savu vārdi Tad,
neapstiprinot vai neapstiprinot, viņa vārdi un izteicieni būtu rūpīgi
jānorāda un jāsalīdzina ar Suttus un jāpārskata, ievērojot disciplīnu. Ja
šie salīdzinājumi un pārskatīšana neatbilst Sattiem vai disciplīnai,
tad jāsecina: “Protams, tas nav Budas vārds, tas ir kļūdaini saprasts
šim mūku”, un jautājums ir jānoraida. Bet
kur šādā salīdzinājumā un pārskatīšanā tiek konstatēts, ka tie atbilst
Suttā vai disciplīnai, secinājumam jābūt: “Tas noteikti ir Budas vārds,
to pareizi saprata šis mūks”. - DN 16 Mahāparinibbanas Sutta - Lielā pāreja, Budas pēdējās dienas
Gotamas Budas autentiskās mācības ir saglabājušās un nodotas mums un atrodamas Tipitakā. Pālī vārds “Tipiṭaka” burtiski nozīmē “trīs grozi” (ti = trīs + piṭaka = Rakstu kopas). Visas Budas mācības bija iedalītas trīs daļās. 1. Pirmā daļa ir pazīstama kā Vinaya Piṭaka, un tajā ir ietverti visi noteikumi, kurus Buda paredzēja mūķiem un mūķenēm.
2. Otro daļu sauc par Suttaņta Pičaka, un tajā ir ietverti diskursi.
3. Trešā daļa ir pazīstama kā Abhidhamma Pitaka un ietver Budas psiho-ētiskās mācības. Ir
zināms, ka ikreiz, kad Buda pēc savām četrdesmit piecu gadu kalpošanas
laikā deva savu domu vai mirstīgo sekotāju diskursu, viņš saviem
veltītajiem un iemācītajiem mūksiem, pēc tam klātesošajiem, uzreiz
uzņemas savas mācības vārds uz vārdu atmiņā. Tādējādi Budas vārdi tika saglabāti precīzi un pienācīgi tika nodoti mutiski no skolotāja uz skolēnu. Daži
no mūķiem, kuri bija dzirdējuši Budas sludināšanu personīgi, bija
Arahants, un tādēļ pēc definīcijas “tīri tie” bija brīvi no kaislības,
sliktas gribas un maldiem un tāpēc bez šaubām spēja pilnībā saglabāt
Budas vārdus. Tādējādi viņi nodrošināja, ka Budas mācības ticīgi tiks saglabātas pēcnācējiem. Pat
tie veltītie mūki, kuri vēl nebija sasnieguši Arahānismu, bet bija
sasnieguši pirmos trīs svēto stadiju posmus un bija spēcīgas, aizturētas
atmiņas, varēja arī atsaukties uz vārdu par to, ko Buddha bija
sludinājusi, un tā varētu būt cienīgi Budas mācības glabātāji. Viens šāds mūks bija Ānanda, izvēlētā palīgs un pastāvīgais Budas pavadonis pēdējo divdesmit piecu gadu laikā no viņa dzīves. Ānanda bija ļoti inteliģenta un apdāvināta ar spēju atcerēties visu, ko viņš dzirdējis. Patiešām,
tā bija viņa izteiktā vēlme, lai Buda vienmēr saistītu visus viņa
diskursus ar viņu un, lai gan viņš vēl nebija Arahanta, viņš apzināti
apņēmīgi atmeta vārdu uz vārdu visiem Budas sprediķiem, ar kuriem viņš
mudināja mūku, mūķenes un viņa gluži sekotājus. Šo apdāvināto un veltīto mūku kopīgie centieni deva iespēju Dhammai un Vinajai, kā Budas māca saglabāt sākotnējā stāvoklī. Pili Tipitaka un tā sabiedroto literatūra pastāv tādēļ, ka Buddha atklāj tīra Dhammas cēlu un atbrīvojošo ceļu. Šis ceļš ļauj visiem, kas seko tam, vadīt miermīlīgu un laimīgu dzīvi. Patiešām,
šajā dienā mums ir paveicies, lai autentiskas Budas mācības saglabātu
nākamajām paaudzēm ar savu mirstīgo mācekļu apzinīgiem un saskaņotiem
centieniem visu vecumu garumā. Buda
bija teicis saviem mācekļiem, ka, kad viņš vairs nebija viņu vidū, bija
svarīgi, lai sangas sapulcējās, lai kopīgi dziedātu Dhammu, tieši tā,
kā viņš to mācīja. Saskaņā
ar šo norādījumu pirmie vecākie pienācīgi aicināja padomi un
sistemātiski pasūtīja visus Budas diskursus un monastikas noteikumus, un
pēc tam precīzi tos izteica vārdu un uzvārdu koncertos.
Tipitakas mācības ir pazīstamas arī kā ebreju doktrīna [Theravāda]. Šie diskursi ir vairāki simti, un kopš Pirmās padomes sasaukšanas tie vienmēr ir uzrakstīti vārdu vārdos. Pēc
tam vairākas padomes tika aicinātas vairāku iemeslu dēļ, bet katram no
viņiem kongresā un vārdu un uz vārdu vienmēr vienmēr bija uzrakstījuši
visu Sāga valodas daļu visu Budas mācību saturu. Pirmā
padome notika trīs mēnešus pēc Budas sasniegšanas Mahāparinibbānas, un
pēc tam sekoja vēl pieci, divi no kuriem tika sasaukti deviņpadsmitajā
un divdesmitajā gadsimtā. Visās šajās Dhammas padomēs šīs kolektīvās recitācijas, kuras veica mūki, sauc par “Dhamma Saņģītis”, dhammas recitācijas. Tie
tiek izraudzīti pirmā Dhammas padomes noteiktajā precedentā, kad visas
mācības vispirms uzrakstīja sengas vecākais, un pēc tam visi mūki, kas
piedalījās asamblejā, vēlreiz skanēja korim. Žurnāls tika uzskatīts par autentisku, kad un tikai tad, kad Padomes locekļi tos vienbalsīgi apstiprināja. Tālāk ir īsa sešu padomju vēsture. Pirmā padome King Ajotasattu atbalstīja Pirmo padomi. Tas tika sasaukts 544 B.C. SattapaĨu salas alas, kas atrodas netālu no RÄÄgahas, trīs mÄ “neÅi pÄ” k mÄ jas laikam. Detalizēta informācija par šo vēsturisko sapulci atrodama Vinaya Pitakas Culwagagā. Saskaņā
ar šo ierakstu incidents, kas pamudināja vecāko Mahākassapu aicināt šai
sanāksmei, bija viņa uzklausīšana par nožēlojamu piezīmi par taisnīgu
mūku dzīves līmeni. Tas ir tas, kas noticis. Kad
mūks Subhadda, bijušais frizieris, kurš bija notiesāts vēlāk dzīvē,
dzirdēdams, ka Buda ir beidzies, izteica savu aizvainojumu par to, ka ir
jāievēro visi Budas noteiktie mūku noteikumi. Daudzi mūki nožēlojās par Budas iziešanu un dziļi satraukuši. Tomēr vecākais Mahākassapa dzirdēja, ka Subhadda sacīja: “Pietiek jūsu cienījamie, nekaunājies, nerunājiet. Mēs esam brīvi no šīs lieliskās atslāņošanās (Budas). Mums
tika mocīts, kad viņš sacīja: “Tas jums ir pieļaujams, tas jums nav
pieļaujams”, bet tagad mēs varēsim darīt to, kas mums patīk, un mums
nebūs jādara tas, kas mums nepatīk “. Mahākassapa
satrauca viņa piezīmi un baidījās, ka Dhamma un Vinaya varētu būt
bojāti, nevis izdzīvot neskarti, ja citi mūki rīkotos kā Subhadda un
interpretētu Dhamma un Vinaya noteikumus, cik viņiem patīk. Lai izvairītos no tā, viņš nolēma, ka Dhamma ir jāsaglabā un jāaizsargā. Lai to panāktu, saņģeļa apstiprināšanas laikā viņš aicināja padomi pieci simti Arahants. Ānanda bija jāiekļauj šajā gadījumā, ja viņš sasaukto padomes sasaukšanu sasniedza Arahanthood. Ar vecāko Mahākassapas vadītāju sapulcē lietus sezonā tikās pieci simti Arahant mūki. Pirmā lieta, ko Mahākassapa izdarīja, bija apšaubīt galveno ekspertu par dienas Vinaya, venerable Upāli par monastic rule. Šis mūks bija labi kvalificēts uzdevumam, jo Buda viņam bija iemācījis visu pašu Vinai. Vispirms
vecākais Mahākassapa viņam īpaši jautāja par spriedumu par pirmo
nodarījumu [pārājika] attiecībā uz šo tēmu, gadījumu, ieviesto personu,
proklamēšanas paziņošanu, atkārtošanos, nodarījumu un nediskriminācijas
gadījumu. apvainojums. Upāli sniedza zinošas un adekvātas atbildes, un viņa piezīmes tikās ar vienbalsīgu Sağga apstiprinājumu. Tādējādi Vinaya tika oficiāli apstiprināta. Pēc
tam vecākais Mahākassapa pievērsa uzmanību Ānandai, pateicoties viņa
cienījamajai pieredzei visos jautājumos, kas saistīti ar Dhammu. Par laimi, naktī pirms Padomes tikšanās, Ānanda bija sasniedzis Arahantship un pievienojās Padomei. Tāpēc eņģelis Mahākassapa ar pilnu pārliecību par Dhammu varēja viņu pilnīgi apšaubīt, īpaši atsaucoties uz Budas sprediķiem. Šī
uzdrošināšana par Dhammu centās pārbaudīt vietu, kurā vispirms tika
sludināti visi diskursi, un personu, kurai tie tika adresēti. Ānanda, pateicoties viņa vārdu perfektai atmiņai, varēja precīzi atbildēt un tā Diskourses tikās vienprātīgi sanga. Pirmā
padome arī apstiprināja savu oficiālo zīmogu par nodaļas slēgšanu par
nepilngadīgajiem un mazākiem noteikumiem un apstiprināšanu to
ievērošanai. Septiņus
mēnešus septiņus mēnešus ilgi uzņēma vinja un dhamma, un šie mūki,
kuriem bija pietiekami labas atmiņas, paturēja visu, kas tika
uzrakstīts. Šī vēsturiskā pirmā padome bija pazīstama kā Paācasatika, jo tajā piedalījās pieci simti pilnīgi apgaismotie Arahants.
Otrā padome Otro padomi sauca simts gadus pēc Budas Parinibbānas, lai rastu nopietnu strīdu par “desmit punktiem”. Šī ir atsauce uz dažiem mūkiem, kuri pārkāpj desmit nebūtiskus noteikumus. viņiem tika dota: 1. Sāls uzglabāšana ragā.
2. Ēdināšana pēc pusdienlaika.
3. Vienu reizi ēdieni un pēc tam atkal doties uz ciematu, lai saņemtu almiņas.
4. Uzturēšanās ceremonija ar mūki, kas dzīvo vienā un tajā pašā vietā.
5. Veic oficiālu darbību, kad montāža bija nepilnīga.
6. Pēc konkrētas prakses, jo to veica viens skolotājs vai skolotājs.
7. Ēdot skābā piena pēc tam, kad bija pusdienu maltīte.
8. Lietojot stipru dzērienu pirms tā fermentācijas.
9. Lietot paklāju, kas nav pareizā izmēra.
10. Izmantojot zeltu un sudrabu. Viņu
misdeeds kļuva par problēmu un izraisīja lielu pretrunu, jo pārkāpjot
šos noteikumus, domājams, ir pretrunā ar Budas sākotnējo mācību. Otrā padomes patrons bija King Kāšāsoka, un tikšanās notika Veslī šādos apstākļos. Vienas
dienas laikā, apmeklējot Mahāvana Grove Veāslīs, vecākais Yasa
uzzināja, ka liela mūku grupa, kas pazīstama kā vajjieši, pārkāpj
noteikumu, kas aizliedz mūku pieņemt zeltu un sudrabu, atklāti prasot to
no saviem bīstamiem bhaktām. Viņš
nekavējoties kritizēja viņu uzvedību, un viņu atbilde bija piedāvāt
viņam daļu no viņu nelegālajiem ieguvumiem, cerot, ka viņu uzvarēs. Vecākais Jasa tomēr atteicās un nolaidās viņu uzvedībā. Mūki tūlīt iesūdzēja viņu par formālu izlīguma darbību, apsūdzot viņu par vajāšanu viņu bhaktu glabāšanu. Vecākais
Jasa attiecīgi samierinājās ar bhaktām, bet vienlaikus pārliecināja
viņus, ka Vijjian mūki ir kļūdījuši, citējot Budas paziņojumu par
aizliegumu pieņemt vai pieprasīt zeltu un sudrabu. Kalpotāji
nekavējoties izteica savu atbalstu vecajam Yasam un pasludināja Vajjian
mūku nepatikšanām un ķeceriem, sacīdami: “Vecākais Jasa vienīgais ir
īstais mūks un Sākjana dēls. Visi pārējie nav mūki, nevis Sākjan dēli “. Pēc
tam, kad atnākošie un neatsaucīgi Vajjian mūki atgriezās, lai apturētu
godājamo Yasa Thera, bez pārējās Sangas piekrišanas, kad viņi uzzināja
par viņa tikšanās ar saviem mierīgajiem bhaktām. Vecākais
Jasa tomēr izvairījās no saviem izteikumiem un iegāja mūku atbalstam
citur, kurš uzturēja savu ortodoksālo skatu uz Vinaya. No
Viļņas korupcijas pārbaudīšanas piedāvāja sešdesmit Pāvas meža mūkus un
astoņdesmit mūki no Avanti dienvidu reģioniem, kuri bija vieni un tie
paši. Kopā
viņi nolēma doties uz Soreju, lai konsultētos ar godājamo revatu, jo
viņš bija ļoti cienījams mūks un eksperts Dhammā un Vinajā. Tiklīdz
Vajjian mūki to uzzināja, viņi arī meklēja cienījamo Revatas atbalstu,
piedāvājot viņam četrus rekvizītus, kurus viņš nekavējoties atteicās. Tad mūki centās izmantot tos pašus līdzekļus, lai uzvarētu godājamā Revata pavadoņa, godājamā Uttara. Sākumā
viņš arī pamatoti atteicās no saviem piedāvājumiem, bet viņi
pārliecinoši pārliecināja viņu pieņemt viņu piedāvājumu, sakot, ka tad,
kad Buddham paredzētie rekvizīti viņa netika pieņemti, Ānandam lūgs tos
pieņemt un bieži piekristu to darīt. Utara pārdomāja un piekrita rekvizītiem. Pēc
tam viņi pēc tam piekrita doties un pārliecināt godājamo Revatu, lai
paziņotu, ka Vajjian mūki patiesi runāja par Dhammas patieso ticību un
aizstāvjiem. Prestižais Revata redzēja savu ruse un atteicās to atbalstīt. Pēc tam viņš atbrīvoja Utaru. Lai
atrisinātu šo jautājumu uzreiz, godājamā revata ieteica, lai Vāḷikārāmā
tiktu uzaicināta padome ar sevi, uzdodot jautājumus par desmit vecāko
no Tēra Sabbjakāmi desmit pārkāpumiem. Pēc viņa domām, to uzklausīja astoņu mūku komiteja, un tās derīgums tika noteikts pēc viņu balsojuma. Astoņi
mūki, kas aicināti tiesāt šo lietu, bija Venerables Sabbakāmi, sahaha,
Khujjasobhita un Vāsabhagāmika, no austrumiem un četri mūki no
Rietumiem, Venerables Revata, Sambhuta-Sānavāsī, Yasa un Sumana. Viņi rūpīgi apsprieda jautājumu ar Revata kā jautājumu, un sabbakāmī atbildēja uz viņa jautājumiem. Pēc debatēm tika uzklausīti astoņi mūki, kas nolēma pret Vajjian mūķiem, un viņu lēmums tika paziņots pilnsapulcei. Pēc
tam septiņi simti mūku sauca Dhammu un Vinaiju, un šis apsvērums bija
saukts par Sattasatī, jo tajā piedalījās septiņi simti mūku. Šī
vēsturiskā padome tiek saukta arī par Yasatthera Sangīti, jo galvenā
loma šajā ziņā ir vecākais Jasa un viņa cītība par Vinaya aizsardzību. Vajjian
mūki kategoriski atteicās pieņemt Padomes lēmumu, un, izsaukuma dēļ, tā
dēvēja par pašas padomi, ko sauca par Mahāsāngiti.
Trešā padome
Trešā padome notika galvenokārt, lai atbrīvotu Sanghu no korupcijas un viltus mūku, kuriem bija ķecerīgi viedokļi. Padome tika sasaukta 326 B.C. Pie Asokārāmā Pałaliputē ar imperatora Asoka patronāžu. To vada vecākais Moggaliputta Tissa un šajā Padomē piedalījās tūkstoši mūku. Tradicionāli
ir tas, ka Asoka ir ieguvis savu troni, izlaidot visu tēva dēla asinis,
izņemot savu brāli Tissu Kumaru, kurš beidzot saņēma mantojumu un
sasniedza Arahantship. Asoka bija vainagojies divos simtos astoņpadsmitajā gadā pēc Budas Mahaparinibbānas. Sākumā
viņš samaksāja tikai simbolisku doma par Dhammu un Sanghu, kā arī
atbalstīja citu reliģisko sektu biedrus, jo viņa tēvs bija darījis viņu
priekšā. Tomēr tas viss mainījās, kad viņš tikās ar dievbijīgo iesācēju mūku Nigrodu, kurš viņam sludināja Appamādi-vaggu. Pēc tam viņš pārtrauca atbalstīt citas reliģiskās grupas un padziļināja savu interesi un uzticību Dhammai. Viņš
izmantoja savu milzīgo bagātību, lai sacītu, ka astoņdesmit četri
tūkstoši pagodu un viharu, kā arī bagātīgi atbalstītu Bikhūsu ar četriem
rekvizītiem. Viņa dēls Mahinda un viņa meita Sangamitta tika ordinēti un uzņemti Sangā. Galu galā viņa dāsnums radīja nopietnas problēmas sangā. Laika
gaitā pasūtījumu ieķēra daudzi necienīgi vīrieši, kam bija ėeptiskie
uzskati un kurus piesaistīja pasūtījumam, pateicoties imperatora
dāsnajam atbalstam un dārgiem ēdiena, apģērba, pajumtes un medicīnas
piedāvājumiem. Liels
skaits neticīgo, mantkārīgo vīriešu, kas nepiedalījās nepareizajos
skatījumos, mēģināja pievienoties pasūtījumam, bet tika uzskatīti par
nepiemērotiem ordinēšanai. Neskatoties
uz to, viņi izmantoja iespēju izmantot imperatora devīgumu saviem
mērķiem un apģērbja drānas un pievienojās pasūtījumam bez pienācīgas
ordinācijas. Līdz ar to cieņa pret Sangha samazinājās. Kad
tas parādījās, daži īsti mūki atteicās notikt paredzēto attīrīšanu vai
Uposatas ceremoniju korumpētu, ķecerisko mūku uzņēmumā. Kad
ķeizars uz to dzirdēja, viņš mēģināja labot situāciju un nosūtīja vienu
no saviem ministriem mūķiem ar komandu, ka viņi izpilda ceremoniju. Tomēr
imperators nebija devis ministram nekādus konkrētus rīkojumus par to,
kādi līdzekļi būtu jāizmanto viņa komandas izpildīšanai. Mūki atteicās paklausīt un noturēt ceremoniju sabiedrībā viņu nepatieso un “thieving” pavadoņu [theyyasinivāsaka]. Izmisumā
dusmīgais ministrs izvirzīja sēžamo mūku līniju un uzzīmēja savu
zobenu, tos visus vienu pēc otra noapaļoja, līdz viņš atnāca pie ķēniņa
brāļa Tīsas, kas tika ordinēts. Šausminošā
ministrs pārtrauca kaušanu un aizbēga no zāli un ziņoja imperatoram
Asokai, ka tā bija nožēlojusi un satraukusies par to, kas noticis, un
vainoja par slepkavībām. Viņš lūdza Thera Moggaliputta Tissa padomu. Viņš ierosināja eretiķa mūkus izraidīt no rīkojuma un nekavējoties sasaukt trešo Padomi. Tā bija tā, ka Imperatora valdīšanas septiņpadsmitajā gadā tika saukta Trešā Padome. Thera
Moggaliputta Tissa vadīja tiesvedību un izvēlējās tūkstoš mūku no
sešdesmit tūkstošiem dalībnieku par tradicionālo Dhammas un Vinaya
dziesmu, kas ilga deviņus mēnešus. Imperators pats apšaubīja mūku no daudziem klosteriem par Budas mācībām. Tie, kas izturējās nepareizi, tūlīt tika pakļauti un izsviesti no sangas. Tādā veidā Bikikhu Sangha tika iztīrīts no ķeceriem un viltus bhikkhus.
Šī padome panāca arī vairākas citas svarīgas lietas. Elders
Moggaliputta Tissa, lai atspēkotu vairākas ķecerības un nodrošinātu, ka
Dhamma tiek turēta tīrā veidā, izpildīja grāmatu padomē, ko sauc par
Kathavatthu. Šī
grāmata sastāv no divdesmit trīs nodaļām, un tā ir diskusiju kolekcija
(kathā) un dažādu sektu valdošo erezisko uzskatu par filozofiskiem
jautājumiem atspēkojumi. Tas ir piektais no septiņām Abhidhammas Pitakas grāmatām. Padomes locekļi arī apstiprināja karaļa zīmogu par Budas doktrīnu, nosaucot to par Vibhajjavādu, analīzes doktrīnu. Tas ir identisks apstiprinātajai Theravāda doktrīnai. Viens
no nozīmīgākajiem sasniegumiem šajā Dhammas montāžā un tam, kas nācās
nest augļus gadsimtiem ilgi, bija Imperatora mūku izsūtīšana, kas labi
pārzina Budas Dhamma un Vinaya, kas to visu varēja mācīt no sirds, mācīt
to deviņās dažādās valstīs. Šie Dhammadūtas mūki iekļāva godājamo Majjhantika Thera, kas devās uz Kašmiru un Gandharu. Viņam lūdza sludināt Dhammu un izveidot mūku ordeni tur. Dominikāle
Mahādjeva tika nosūtīta Mahinsakamaṇadābai (mūsdienu Maysore), un
godājamā Rakhita Thera tika nosūtīta uz Vanavāsī (Kanārijas ziemeļos
Indijas dienvidos). Cienījamā Yonaka Dhammarakhhita Thera tika nosūtīta
uz Augšējo Aparantaku (Gudžaratas ziemeļdaļā, Katiaharā, Kādžā un Sindā)
.
ir tas, ka Asoka ir ieguvis savu troni, izlaidot visu tēva dēla asinis,
izņemot savu brāli Tissu Kumaru, kurš beidzot saņēma mantojumu un
sasniedza Arahantship. Asoka bija vainagojies divos simtos astoņpadsmitajā gadā pēc Budas Mahaparinibbānas. Sākumā
viņš samaksāja tikai simbolisku doma par Dhammu un Sanghu, kā arī
atbalstīja citu reliģisko sektu biedrus, jo viņa tēvs bija darījis viņu
priekšā. Tomēr tas viss mainījās, kad viņš tikās ar dievbijīgo iesācēju mūku Nigrodu, kurš viņam sludināja Appamādi-vaggu. Pēc tam viņš pārtrauca atbalstīt citas reliģiskās grupas un padziļināja savu interesi un uzticību Dhammai. Viņš
izmantoja savu milzīgo bagātību, lai sacītu, ka astoņdesmit četri
tūkstoši pagodu un viharu, kā arī bagātīgi atbalstītu Bikhūsu ar četriem
rekvizītiem. Viņa dēls Mahinda un viņa meita Sangamitta tika ordinēti un uzņemti Sangā. Galu galā viņa dāsnums radīja nopietnas problēmas sangā. Laika
gaitā pasūtījumu ieķēra daudzi necienīgi vīrieši, kam bija ėeptiskie
uzskati un kurus piesaistīja pasūtījumam, pateicoties imperatora
dāsnajam atbalstam un dārgiem ēdiena, apģērba, pajumtes un medicīnas
piedāvājumiem. Liels
skaits neticīgo, mantkārīgo vīriešu, kas nepiedalījās nepareizajos
skatījumos, mēģināja pievienoties pasūtījumam, bet tika uzskatīti par
nepiemērotiem ordinēšanai. Neskatoties
uz to, viņi izmantoja iespēju izmantot imperatora devīgumu saviem
mērķiem un apģērbja drānas un pievienojās pasūtījumam bez pienācīgas
ordinācijas. Līdz ar to cieņa pret Sangha samazinājās. Kad
tas parādījās, daži īsti mūki atteicās notikt paredzēto attīrīšanu vai
Uposatas ceremoniju korumpētu, ķecerisko mūku uzņēmumā. Kad
ķeizars uz to dzirdēja, viņš mēģināja labot situāciju un nosūtīja vienu
no saviem ministriem mūķiem ar komandu, ka viņi izpilda ceremoniju. Tomēr
imperators nebija devis ministram nekādus konkrētus rīkojumus par to,
kādi līdzekļi būtu jāizmanto viņa komandas izpildīšanai. Mūki atteicās paklausīt un noturēt ceremoniju sabiedrībā viņu nepatieso un “thieving” pavadoņu [theyyasinivāsaka]. Izmisumā
dusmīgais ministrs izvirzīja sēžamo mūku līniju un uzzīmēja savu
zobenu, tos visus vienu pēc otra noapaļoja, līdz viņš atnāca pie ķēniņa
brāļa Tīsas, kas tika ordinēts. Šausminošā
ministrs pārtrauca kaušanu un aizbēga no zāli un ziņoja imperatoram
Asokai, ka tā bija nožēlojusi un satraukusies par to, kas noticis, un
vainoja par slepkavībām. Viņš lūdza Thera Moggaliputta Tissa padomu. Viņš ierosināja eretiķa mūkus izraidīt no rīkojuma un nekavējoties sasaukt trešo Padomi. Tā bija tā, ka Imperatora valdīšanas septiņpadsmitajā gadā tika saukta Trešā Padome. Thera
Moggaliputta Tissa vadīja tiesvedību un izvēlējās tūkstoš mūku no
sešdesmit tūkstošiem dalībnieku par tradicionālo Dhammas un Vinaya
dziesmu, kas ilga deviņus mēnešus. Imperators pats apšaubīja mūku no daudziem klosteriem par Budas mācībām. Tie, kas izturējās nepareizi, tūlīt tika pakļauti un izsviesti no sangas. Tādā veidā Bikikhu Sangha tika iztīrīts no ķeceriem un viltus bhikkhus.
Šī padome panāca arī vairākas citas svarīgas lietas. Elders
Moggaliputta Tissa, lai atspēkotu vairākas ķecerības un nodrošinātu, ka
Dhamma tiek turēta tīrā veidā, izpildīja grāmatu padomē, ko sauc par
Kathavatthu. Šī
grāmata sastāv no divdesmit trīs nodaļām, un tā ir diskusiju kolekcija
(kathā) un dažādu sektu valdošo erezisko uzskatu par filozofiskiem
jautājumiem atspēkojumi. Tas ir piektais no septiņām Abhidhammas Pitakas grāmatām. Padomes locekļi arī apstiprināja karaļa zīmogu par Budas doktrīnu, nosaucot to par Vibhajjavādu, analīzes doktrīnu. Tas ir identisks apstiprinātajai Theravāda doktrīnai. Viens
no nozīmīgākajiem sasniegumiem šajā Dhammas montāžā un tam, kas nācās
nest augļus gadsimtiem ilgi, bija Imperatora mūku izsūtīšana, kas labi
pārzina Budas Dhamma un Vinaya, kas to visu varēja mācīt no sirds, mācīt
to deviņās dažādās valstīs. Šie Dhammadūtas mūki iekļāva godājamo Majjhantika Thera, kas devās uz Kašmiru un Gandharu. Viņam lūdza sludināt Dhammu un izveidot mūku ordeni tur. Dominikāle
Mahādjeva tika nosūtīta Mahinsakamaṇadābai (mūsdienu Maysore), un
godājamā Rakhita Thera tika nosūtīta uz Vanavāsī (Kanārijas ziemeļos
Indijas dienvidos). Cienījamā Yonaka Dhammarakhhita Thera tika nosūtīta
uz Augšējo Aparantaku (Gudžaratas ziemeļdaļā, Katiaharā, Kādžā un Sindā)
.
Cienījamā
Mahārakhita Thera devās uz Yonaka-loku (loniāņu, baktēriju un grieķu
zeme). Cienījamā Majjima Thera devās uz Himavantu (vieta, kas atrodas
blakus Himalajiem). Sveicamie Sonas un godājamais Utara tika nosūtīti uz
Suvaņnabhūmi [tagad Mjanma]. Tambapaniņiem
(tagad Šrilanka) tika sūtīti godājamie Mahinda Thera, cienījamā Ittiya
Thera, cienījamā Uttiya Thera, cienījamā Sambala Thera un cienījamā
Bhaddasāla Thera. Šo
mūku dhammas misijas laikā izdevās un lielā mērā piedzīvoja augļus, un
laika gaitā gāja daudzi, lai uzlabotu šo zemju tautas ar Dhammas dāvanu
un ietekmētu viņu civilizācijas un kultūru. Ar Dhammas izplatīšanos Budas vārdos pienācīgā laikā Indija nāca par Visvaguru, pasaules pasniedzēju. Ceturtā padome Ceturtā padome notika Tambapanī [Šrilankā] 29 BK. ar karaļa Vaṭtagamānī aizbildniecību. Galvenais
tā sasaukšanas iemesls bija tas, ka vairumam mūku tagad vairs nav
iespējams saglabāt visu Tipitaku atmiņās, kā tas bija agrāk pieminētajam
Mahindas un tiem, kas sekoja viņam drīz pēc tam. Tāpēc,
kā rakstīšanas māksla līdz tam laikam būtiski attīstījās, tika
uzskatīts par lietderīgu un nepieciešamu, lai tiktu uzrakstīts viss
Budas mācību saturs. Karaļa Vattagamani atbalstīja mūku ideju un tika īpaši noorganizēta padome, lai pilnībā samazinātu Tipitaku rakstīšanai. Tāpēc,
lai patiesā Dhamma varētu ilgstoši saglabāties, cienījamā Mahāhrāhita
un pieci simti mūku sauca Budas vārdus un pēc tam tos uzrakstīja palmu
lapās. Šis ievērojamais projekts notika alā, ko sauca Āloka lena, kas atrodas senās nogruvumā, kas atrodas tagadnē Matale. Tādējādi tika sasniegts Padomes mērķis un tika nodrošināta autentiskā dhammas rakstiskā saglabāšana. Vēlāk, astoņpadsmitajā gadsimtā, valdniekam Vijajarāžaihai bija bildes par Budu, kas radīts šajā alā. Piektā padome Piektā padome notika Māndalajē, Birmā, kas tagad pazīstama kā Mjanma 1871. gadā A.D. valdīšanas laikā karalim Mindonam. Šīs
sanāksmes galvenais mērķis bija runāt par visām Budas mācībām un
detalizēti izpētīt tos, lai noskaidrotu, vai kāds no tiem ir izmainīts,
izkropļots vai izkliedēts. To
vadīja trīs vecākie, godājamie Mahātera Jāgarābhivassa, godājamais
Narindabhidhaja un godājamais Mahātera Sūmangalāsāmī, kas bija divi
tūkstoši četru simtu mūku (2400) uzņēmumu. Viņu apvienotā Dhammas deklamācija ilga piecus mēnešus. Tas
bija arī šīs padomes darbs, lai pēc visa tā parakstīšanas pabeigšanas
un vienbalsīgi apstiprinātu visu Tipitaku uzlikšanu nākamajām mantām
septiņdesmit divdesmit deviņās marmora plāksnēs Mjanmas rakstībā. Šo
monumentālo uzdevumu izpildīja apmēram divi tūkstoši četrdesmit erudīta
mūku un daudzi kvalificēti amatnieki, kuri, aizpildot katru plāksni,
tos ievietoja skaistās miniatūrās “piṭaka” pagodēs īpašā vietā
karaliskās Mindonas Kuthodavas pagodēs, kas atrodas Māndalajes pakājē Hill, kur tā ir tā saucamā “lielākā grāmata pasaulē”, ir līdz šai dienai.
Sestā padome Sestā
padome tika saukta Kaba Aye Jangonā, agrāk Rangoon 1954, astoņdesmit
trīs gadus pēc tam, kad piektā bija notikusi Mandalay. To atbalstīja Birmijas valdība, kuru vadīja premjerministrs, cienījamais U Nu. Viņš
atļāva Mahā Pāsanas Gūha, lielās alas, kas tika uzcelta no zemes,
uzbūvi, lai kalpotu kā vākšanas vieta, tāpat kā Indijas Sattapānni ala -
pirmās Dhammas padomes vieta. Pēc
tā pabeigšanas Padome sanāca 1954. gada 17. maijā. Tāpat kā iepriekšējo
padomju gadījumā tās pirmais mērķis bija apstiprināt un saglabāt
patieso Dhammu un Vinaiju. Tomēr tas bija unikāls, jo mūki, kas tajā piedalījās, bija no astoņām valstīm. Šie
divi tūkstoši pieci simti mācījušies Theravāda mūki nāca no Mjanmas,
Kambodžas, Indijas, Laosas, Nepālas, Šrilankas, Taizemes un Vjetnamas. Vēlu
cienījamais Mahāsi Sayadaw tika nozīmēts cēls uzdevums uzdot
nepieciešamos jautājumus par godājamo Bhadanta Vicittasārābhivaṃsa
Tipiṭakadhara Dhammabhaṇḍāgārika Dhammu, kurš visiem tiem atbildēja
zinoši un apmierinoši. Līdz
tam laikam, kad šī padome sanāca, visām iesaistītajām valstīm bija Pāli
Tipitaka, kas tika iekopta dzimtajā skriptā, izņemot Indiju. Dhammas
Svēto Rakstu tradicionālajā rakstīšanā bija divi gadi, kad rūpīgi tika
pārbaudīti Tipitakas un tā sabiedroto literatūra visos skriptos. Tika atklātas visas konstatētās atšķirības, tika veiktas nepieciešamās korekcijas un tika apkopotas visas versijas. Par laimi tika konstatēts, ka neviena dokumenta saturs nav liels. Visbeidzot,
pēc tam, kad Padome tos oficiāli apstiprinājusi, visi Tipitakas un to
komentāru apjomi tika sagatavoti drukāšanai mūsdienu presē un publicēti
Mjanmas (Birmas) skriptā. Šis nozīmīgais sasniegums bija iespējams, pateicoties divu tūkstošu pieci simtu mūku un daudzu gluži cilvēku centieniem. Viņu darbs beidzās 1956. gada maijā, divarpus gadu tūkstošus pēc tam, kad Kungs atnāca Parinibbanā. Šis padomes darbs bija unikāls visu budistu pasaules pārstāvju sasniegums. Tipitakas
versija, kuru tā apņēmās ražot, ir atzīta par patiesu pret Gotamas Buda
senajām mācībām un to autoritatīvāko noformējumu līdz šim. Pēc Sestajā Sangjāanā drukātie apjomi tika iespiesti Mjanmas scenārijā. Lai
veiktu apjomu Indijas iedzīvotājiem, Vipassana pētniecības institūts
sāka projektu Tipitakas drukāšanai ar Aṭṭhakathām un ṭikām Devanagarī
1990. gadā.
https://www.youtube.com/watch?v=JDcG-09apSk
“National Anthem of Latvia” — Stephen Squires & Millar Brass Ensemble
Anthems & Honors Music
Published on May 9, 2012
“Dievs, svētī Latviju!” (God Bless Latvia)
♦ Words by: Kārlis Baumanis
♦ Music by: Kārlis Baumanis
♦ Adopted: 1920, abolished 1940, restored 1990
“Dievs, svētī Latviju!” was originally written while Latvia was still a
part of Russia. (This was the first song ever written to include the
word “Latvia” in the lyrics). The composition of the song was a direct
act of defiance against the Russians, who did not encourage national
sentiments. Because of the Russians forbidding the use of the word
“Latvia” in the song, it was replaced with the word “Baltics”. The song
was first performed publicly in 1873 at a singing festival, and first
performed as a national anthem upon Latvian independence in 1918. It was
officially confirmed as the anthem in 1920.
During the time that
Latvia was part of the Soviet Union, the song was again forbidden, but
upon leaving the U. S. S. R. in 1990, the anthem was again restored as
the national anthem of Latvia.
Category
Music
youtube.com
“Dievs, svētī Latviju!” (God Bless Latvia) ♦ Words by: Kārlis Baumanis ♦ Music by: Kārlis Baumanis ♦…
58) Classical Lithuanian
58) Klasikinė lietuvių kalba
2634 Mon 28 Gegužė PEDAGOGIS
Atnaujintas vienas su sąmoningumo budėjimo pamokomis per 5 žodžius
Visada gerai būk atsargus! Išsamų paaiškinimą Prašome aplankyti:
“Analytic
Insight Net” - nemokamas Online Tipitakos tyrimų ir praktikos
universitetas ir susiję naujienai per http://sarvajan.ambedkar.org 105
KLASIKOS KALBOS
Nuo:
http://sarvajan.ambedkar.org Išverskite “Google” vertimą savo gimtąja kalba naudodami
https://translate.google.com Tai yra jūsų PEDAGOGAS El. Paštas:
buddhasaid2us@gmail.com http://www.palicanon.org/
Pali Canon Online Originalūs Buda žodžiai
Pali Canon atsiradimas “Tarkime,
vienuolis sakė:” Draugai, aš girdėjau ir gaviau tai iš Viešpaties lūpų:
tai yra Dhamma, tai yra drausmė, tai yra magistro mokymas “, tuomet
vienuoliai, jūs neturėtumėte nei patvirtinti, nei nepatvirtinti jo žodžiai Tada,
nepatvirtinus ar nepatvirtinus, jo žodžiai ir išraiškos turėtų būti
atidžiai pažymėti ir lyginami su Suttais ir peržiūrima atsižvelgiant į
discipliną. Jei
tokio palyginimo ir peržiūros metu jie yra nesuderinami su sutatais ar
drausme, tai turi būti tokia išvada: “Žinoma, tai nėra Buda žodis, jis
buvo klaidingai suprastas vienuoliu”, o klausimas turi būti atmestas. Tačiau
kai tokiu palyginimu ir peržiūra yra nustatyta, kad jie atitinka Suttus
ar discipliną, turi būti padaryta išvada: “Žinoma, tai yra Buda žodis,
tai buvo teisingai suprato šis vienuolis”. - DN 16 Mahāparinibbanos Sutta - didžioji pravažiavimas, paskutinės dienos Budos
Gotamos ir Buda autentiški mokymai buvo išsaugoti ir perduoti mums ir būti rasti Tipitakoje. Palyje žodis “Tipiṭaka” tiesiog reiškia “tris krepšelius” (ti = trys + piṭaka = Raštų rinkiniai). Visi Budos mokymai buvo suskirstyti į tris dalis. 1. Pirma dalis žinoma kaip Vinaya Pitakas ir joje yra visos taisyklės, kurias Buda nustatė vienuoliams ir vienuolėms.
2. Antroji dalis vadinama Suttaņta Pitaka ir joje yra diskursai.
3. Trečioji dalis yra žinoma kaip Abhidhamma Pitakas ir apima psichoetiškus Buda mokymus. Yra
žinoma, kad kiekvieną kartą, kai Buda per savo keturiasdešimt penkerių
metų tarnystę davė pasakojimų mokiniams ar slaptojo pasekėjams diskursą
arba nustatė vienuolišką taisyklę, tuomet savo išrinktų ir išmintingų
vienuolių atstovai nedelsdami įvykdė savo mokymus žodis žodžiui atmintyje. Taigi Budos žodžiai buvo tiksliai išsaugoti ir tinkamai perduodami žodžiu nuo mokytojo iki mokinio. Kai
kurie vienuoliai, kurie išgirdo Buda skelbimą asmeniškai, buvo
Arahantas, taigi pagal apibrėžimą “grynai” buvo laisvi nuo aistros,
netinkamos valios ir klaidinimo, todėl be abejonių galėjo visiškai
išlaikyti Budos žodžius. Taigi jie užtikrino, kad Budos mokymai bus sąžiningai išsaugoti dėl ateities. Netgi
tie atsidavę vienuoliai, kurie iki šiol nepasiekė Arahanstybės, bet
pasiekę pirmųjų trijų šventumo stadijų ir turėję galingų, retenzinių
prisiminimų, taip pat galėjo prisiminti žodį žodžiu, ką parašė Buda ir
taip galėtų būti vertas Budos mokymų globėjų. Vienas
iš tokių vienuolių buvo Anandas, pasirinktas palydovas ir nuolatinis
Budos draugas per pastaruosius dvidešimt penkerius savo gyvenimo metus. Ānanda buvo labai protinga ir talentinga sugebėjimu prisiminti, ką jis girdėjo. Tiesą
sakant, tai buvo jo išreikštas noras, kad Buda visada sujungtų visas
savo kalbas su juo ir nors jis dar nebuvo Arahanta, jis sąmoningai
įsipareigojo atminti žodžiu už visus Budos pamokslus, su kuriais jis
ragino vienuolius, vienuolius ir jo sekėjus. Šių talentingų ir atsidavusių vienuolių pastangų dėka Dhamma ir Vinaya, kaip Budos mokoma, buvo išsaugotos pirminėje būsenoje. Paly Tipitaka ir jo sąjunginė literatūra egzistuoja dėl to, kad Budas atrado grynos Dahmos kilnų ir išlaisvintą kelią. Šis kelias leidžia visiems, kurie seka, gyventi ramiame ir laimingame gyvenime. Tiesą
sakant, šioje dienoje mums pasisekė, kad autentiški Buda mokymai bus
išsaugoti ateities kartoms per savo sąmoningas ir suderintas pastangas
savo pamoksluotiems mokiniams per amžių. Buda
pasakė savo mokiniams, kad, kai jis nebėra tarp jų, buvo svarbu
susirinkti Sangha, norėdama kolektyviai perskaityti Dhammą, būtent taip,
kaip jis tai išmokė. Vadovaudamiesi
šia instrukcija, pirmieji vyresnieji tinkamai pašaukė tarybą ir
sistemingai įsakė visus Buda pasakojimus ir vienuolius, o tada ištikimai
juos skaitė žodžiu žodžiu.
Visada gerai būk atsargus! Išsamų paaiškinimą Prašome aplankyti:
“Analytic
Insight Net” - nemokamas Online Tipitakos tyrimų ir praktikos
universitetas ir susiję naujienai per http://sarvajan.ambedkar.org 105
KLASIKOS KALBOS
Nuo:
http://sarvajan.ambedkar.org Išverskite “Google” vertimą savo gimtąja kalba naudodami
https://translate.google.com Tai yra jūsų PEDAGOGAS El. Paštas:
buddhasaid2us@gmail.com http://www.palicanon.org/
Pali Canon Online Originalūs Buda žodžiai
Pali Canon atsiradimas “Tarkime,
vienuolis sakė:” Draugai, aš girdėjau ir gaviau tai iš Viešpaties lūpų:
tai yra Dhamma, tai yra drausmė, tai yra magistro mokymas “, tuomet
vienuoliai, jūs neturėtumėte nei patvirtinti, nei nepatvirtinti jo žodžiai Tada,
nepatvirtinus ar nepatvirtinus, jo žodžiai ir išraiškos turėtų būti
atidžiai pažymėti ir lyginami su Suttais ir peržiūrima atsižvelgiant į
discipliną. Jei
tokio palyginimo ir peržiūros metu jie yra nesuderinami su sutatais ar
drausme, tai turi būti tokia išvada: “Žinoma, tai nėra Buda žodis, jis
buvo klaidingai suprastas vienuoliu”, o klausimas turi būti atmestas. Tačiau
kai tokiu palyginimu ir peržiūra yra nustatyta, kad jie atitinka Suttus
ar discipliną, turi būti padaryta išvada: “Žinoma, tai yra Buda žodis,
tai buvo teisingai suprato šis vienuolis”. - DN 16 Mahāparinibbanos Sutta - didžioji pravažiavimas, paskutinės dienos Budos
Gotamos ir Buda autentiški mokymai buvo išsaugoti ir perduoti mums ir būti rasti Tipitakoje. Palyje žodis “Tipiṭaka” tiesiog reiškia “tris krepšelius” (ti = trys + piṭaka = Raštų rinkiniai). Visi Budos mokymai buvo suskirstyti į tris dalis. 1. Pirma dalis žinoma kaip Vinaya Pitakas ir joje yra visos taisyklės, kurias Buda nustatė vienuoliams ir vienuolėms.
2. Antroji dalis vadinama Suttaņta Pitaka ir joje yra diskursai.
3. Trečioji dalis yra žinoma kaip Abhidhamma Pitakas ir apima psichoetiškus Buda mokymus. Yra
žinoma, kad kiekvieną kartą, kai Buda per savo keturiasdešimt penkerių
metų tarnystę davė pasakojimų mokiniams ar slaptojo pasekėjams diskursą
arba nustatė vienuolišką taisyklę, tuomet savo išrinktų ir išmintingų
vienuolių atstovai nedelsdami įvykdė savo mokymus žodis žodžiui atmintyje. Taigi Budos žodžiai buvo tiksliai išsaugoti ir tinkamai perduodami žodžiu nuo mokytojo iki mokinio. Kai
kurie vienuoliai, kurie išgirdo Buda skelbimą asmeniškai, buvo
Arahantas, taigi pagal apibrėžimą “grynai” buvo laisvi nuo aistros,
netinkamos valios ir klaidinimo, todėl be abejonių galėjo visiškai
išlaikyti Budos žodžius. Taigi jie užtikrino, kad Budos mokymai bus sąžiningai išsaugoti dėl ateities. Netgi
tie atsidavę vienuoliai, kurie iki šiol nepasiekė Arahanstybės, bet
pasiekę pirmųjų trijų šventumo stadijų ir turėję galingų, retenzinių
prisiminimų, taip pat galėjo prisiminti žodį žodžiu, ką parašė Buda ir
taip galėtų būti vertas Budos mokymų globėjų. Vienas
iš tokių vienuolių buvo Anandas, pasirinktas palydovas ir nuolatinis
Budos draugas per pastaruosius dvidešimt penkerius savo gyvenimo metus. Ānanda buvo labai protinga ir talentinga sugebėjimu prisiminti, ką jis girdėjo. Tiesą
sakant, tai buvo jo išreikštas noras, kad Buda visada sujungtų visas
savo kalbas su juo ir nors jis dar nebuvo Arahanta, jis sąmoningai
įsipareigojo atminti žodžiu už visus Budos pamokslus, su kuriais jis
ragino vienuolius, vienuolius ir jo sekėjus. Šių talentingų ir atsidavusių vienuolių pastangų dėka Dhamma ir Vinaya, kaip Budos mokoma, buvo išsaugotos pirminėje būsenoje. Paly Tipitaka ir jo sąjunginė literatūra egzistuoja dėl to, kad Budas atrado grynos Dahmos kilnų ir išlaisvintą kelią. Šis kelias leidžia visiems, kurie seka, gyventi ramiame ir laimingame gyvenime. Tiesą
sakant, šioje dienoje mums pasisekė, kad autentiški Buda mokymai bus
išsaugoti ateities kartoms per savo sąmoningas ir suderintas pastangas
savo pamoksluotiems mokiniams per amžių. Buda
pasakė savo mokiniams, kad, kai jis nebėra tarp jų, buvo svarbu
susirinkti Sangha, norėdama kolektyviai perskaityti Dhammą, būtent taip,
kaip jis tai išmokė. Vadovaudamiesi
šia instrukcija, pirmieji vyresnieji tinkamai pašaukė tarybą ir
sistemingai įsakė visus Buda pasakojimus ir vienuolius, o tada ištikimai
juos skaitė žodžiu žodžiu.
Tipitakoje esantys mokymai taip pat žinomi kaip “Vyresniųjų doktrina” (Theravāda). Nuo tada, kai buvo sušaukta pirmoji taryba, šie diskursai buvo keli šimtai ir visada buvo skaitomi žodžio žodis. Vėliau
daugiau tarybų buvo pakviestos dėl daugelio priežasčių, bet kiekviename
iš jų visi sutuoktinio mokiniai visada buvo perskaitę kartu su žodžiais
žodžiu. Pirmoji
taryba įvyko praėjus trims mėnesiams po to, kai Budas pasiekė
Mahāparinibbaną, po to sekė dar penkis kartus, du iš jų buvo sušaukti
XIX ir XX a. Šios
kolektyvinės deklinacijos, kurias atliko visų šių Dhamso tarybų
vienuoliai, yra žinomi kaip “Dhamma Saṅgītis”, “Dhamma Recitations”. Jie
yra paskiriami dėl Pirmojo Dhamos taryboje įtvirtintos precedento, kai
visus mokymus pirmiausia išklausė sengaus senga, o po to visos
šventosios sąjungos vienuoliai šaukė šorą. Pasakymas buvo laikomas autentišku tuomet ir tik tada, kai jį vieningai patvirtino Tarybos nariai. Toliau pateikiama šešių tarybų trumpoji istorija. Pirmoji taryba Karalius Ajacijaattu rėmė pirmąją tarybą. Jis buvo sušauktas 544 B.C. SattapaĨių urvas, esanĨiÅ ÄÆ RÄÄGAHAGA, tris mÄ-nesius po to, kai Buda praeina. Išsamią šio istorinio susitikimo informaciją galite rasti “Vinaya Pitakos” Culwaggoje. Pagal
šį įrašą įvykis, paskatinęs vyresnį Mahākassapą paskambinti į šį
susitikimą, buvo jo apgailėtinas pastaba apie griežtą vienuolių gyvenimo
taisyklę. Taip atsitiko. Vienuolis
Subhadda, buvęs kirpėjas, kuris buvo išteisintas vėlyvam gyvenimui,
išgirdęs, kad Buda pasibaigė, išreiškė savo nepasitenkinimą tuo, kad
privalo laikytis visų vienuolių taisyklių, kurias nustatė Buda. Daugelis vienuolių gailėjosi Budos praeitimi ir giliai nusiminojo. Tačiau vyresnysis Mahākassapa girdėjo, kad Subhadda sako: “Užteks savo gerbėjams, nesigailėk, nesijaudink. Mes gerai atsikratome šio didžiojo atsikratymo (Buda). Mes
kankinome, sakydami: “tai yra jums leidžiama, tai jums neleidžiama”,
bet dabar mes galime padaryti taip, kaip mums patinka, ir mums nereikės
daryti to, ką mums nepatinka “. Mahākassapa
buvo sunerimęs dėl jo pastabos ir bijojo, kad Dhamma ir Vinaya gali
būti sugadinti, o ne išlikti nepakitę, jei kiti vienuoliai elgtųsi kaip
Subhadda ir aiškintų Dhammą ir Vinaya taisykles, kaip jiems patinka. Norėdami to išvengti, jis nusprendė, kad Dhamma turi būti išsaugota ir saugoma. Tuo tikslu, gavęs Sangos patvirtinimą, jis pašaukė tarybą penkis šimtus Arahantų. Ānanda turėjo būti įtraukta į šią sąlygą, jei tarybos sušaukimo metu jis pasiekė Arahanthood. Vyresnysis Mahākassapa, vadovaujantis, penkių šimtų Arahantų vienuolių susirinko taryboje lietaus sezono metu. Pirmasis
dalykas, kurį Mahākassapa padarė, buvo apklausti labiausiai žinomą
“Vinaya” ekspertą, kilnojamą Upalį, apie monoskų taisyklę. Šis vienuolis buvo gerai kvalifikuotas užduotį, nes Buda jam išmokė visą Vinai. Visų
pirma seniūnas Mahākassapas jam konkrečiai paklausė apie sprendimą dėl
pirmojo nusikaltimo [parājika], kalbant apie temą, progą, įvestą asmenį,
paskelbimą, pasikartojimą, nusikaltimą ir nediskriminavimo atvejį. nusikaltimas Upalyje pateikė gerai žinomus ir tinkamus atsakymus, o jo pastabos susitiko vienbalsiai sušaukiančios Sangos pritarimu. Taigi “Vinaya” buvo oficialiai patvirtinta. Tada vyresnysis Mahākassapa atkreipė dėmesį į Ānandą dėl jo geros žinios visais su Dhamma susijusiais klausimais. Laimei, naktį, kol Taryba susitiko, Ānanda pasiekė Arahantship ir prisijungė prie Tarybos. Todėl vyresnysis Mahākassapa sugebėjo jam išsamiai išreikšti pasitikėjimą Dhamma, konkrečiai kalbėdamas apie Buda pamokslus. Šis
Dhamos tardymas siekė patikrinti vietą, kur buvo pirmą kartą paskelbti
visi diskursai, ir asmenį, kuriam jie buvo adresuoti. Ānanda, padedama jo žodžiu puikią atmintį, sugebėjo tiksliai atsakyti, taigi diskursai susitiko vieningai tvirtinant Sangą. Pirmoji
taryba taip pat oficialiai patvirtino antspaudą, kad uždraudžiamas
skyrius apie nepilnamečius ir mažesnes taisykles ir patvirtinamas jų
laikymasis. Septyni
mėnesiai paėmė vienuolius, norėdami pakviesti visą Vinaya ir Dhammą, o
tie vienuoliai, kuriems buvo pakankamai gerų prisiminimų, išsaugojo visa
tai, kas buvo paminėta. Ši istorinė pirmoji taryba tapo žinoma kaip “Paācasatika”, nes joje dalyvavo penkis šimtai visiškai apšviestų Arahantų.
daugiau tarybų buvo pakviestos dėl daugelio priežasčių, bet kiekviename
iš jų visi sutuoktinio mokiniai visada buvo perskaitę kartu su žodžiais
žodžiu. Pirmoji
taryba įvyko praėjus trims mėnesiams po to, kai Budas pasiekė
Mahāparinibbaną, po to sekė dar penkis kartus, du iš jų buvo sušaukti
XIX ir XX a. Šios
kolektyvinės deklinacijos, kurias atliko visų šių Dhamso tarybų
vienuoliai, yra žinomi kaip “Dhamma Saṅgītis”, “Dhamma Recitations”. Jie
yra paskiriami dėl Pirmojo Dhamos taryboje įtvirtintos precedento, kai
visus mokymus pirmiausia išklausė sengaus senga, o po to visos
šventosios sąjungos vienuoliai šaukė šorą. Pasakymas buvo laikomas autentišku tuomet ir tik tada, kai jį vieningai patvirtino Tarybos nariai. Toliau pateikiama šešių tarybų trumpoji istorija. Pirmoji taryba Karalius Ajacijaattu rėmė pirmąją tarybą. Jis buvo sušauktas 544 B.C. SattapaĨių urvas, esanĨiÅ ÄÆ RÄÄGAHAGA, tris mÄ-nesius po to, kai Buda praeina. Išsamią šio istorinio susitikimo informaciją galite rasti “Vinaya Pitakos” Culwaggoje. Pagal
šį įrašą įvykis, paskatinęs vyresnį Mahākassapą paskambinti į šį
susitikimą, buvo jo apgailėtinas pastaba apie griežtą vienuolių gyvenimo
taisyklę. Taip atsitiko. Vienuolis
Subhadda, buvęs kirpėjas, kuris buvo išteisintas vėlyvam gyvenimui,
išgirdęs, kad Buda pasibaigė, išreiškė savo nepasitenkinimą tuo, kad
privalo laikytis visų vienuolių taisyklių, kurias nustatė Buda. Daugelis vienuolių gailėjosi Budos praeitimi ir giliai nusiminojo. Tačiau vyresnysis Mahākassapa girdėjo, kad Subhadda sako: “Užteks savo gerbėjams, nesigailėk, nesijaudink. Mes gerai atsikratome šio didžiojo atsikratymo (Buda). Mes
kankinome, sakydami: “tai yra jums leidžiama, tai jums neleidžiama”,
bet dabar mes galime padaryti taip, kaip mums patinka, ir mums nereikės
daryti to, ką mums nepatinka “. Mahākassapa
buvo sunerimęs dėl jo pastabos ir bijojo, kad Dhamma ir Vinaya gali
būti sugadinti, o ne išlikti nepakitę, jei kiti vienuoliai elgtųsi kaip
Subhadda ir aiškintų Dhammą ir Vinaya taisykles, kaip jiems patinka. Norėdami to išvengti, jis nusprendė, kad Dhamma turi būti išsaugota ir saugoma. Tuo tikslu, gavęs Sangos patvirtinimą, jis pašaukė tarybą penkis šimtus Arahantų. Ānanda turėjo būti įtraukta į šią sąlygą, jei tarybos sušaukimo metu jis pasiekė Arahanthood. Vyresnysis Mahākassapa, vadovaujantis, penkių šimtų Arahantų vienuolių susirinko taryboje lietaus sezono metu. Pirmasis
dalykas, kurį Mahākassapa padarė, buvo apklausti labiausiai žinomą
“Vinaya” ekspertą, kilnojamą Upalį, apie monoskų taisyklę. Šis vienuolis buvo gerai kvalifikuotas užduotį, nes Buda jam išmokė visą Vinai. Visų
pirma seniūnas Mahākassapas jam konkrečiai paklausė apie sprendimą dėl
pirmojo nusikaltimo [parājika], kalbant apie temą, progą, įvestą asmenį,
paskelbimą, pasikartojimą, nusikaltimą ir nediskriminavimo atvejį. nusikaltimas Upalyje pateikė gerai žinomus ir tinkamus atsakymus, o jo pastabos susitiko vienbalsiai sušaukiančios Sangos pritarimu. Taigi “Vinaya” buvo oficialiai patvirtinta. Tada vyresnysis Mahākassapa atkreipė dėmesį į Ānandą dėl jo geros žinios visais su Dhamma susijusiais klausimais. Laimei, naktį, kol Taryba susitiko, Ānanda pasiekė Arahantship ir prisijungė prie Tarybos. Todėl vyresnysis Mahākassapa sugebėjo jam išsamiai išreikšti pasitikėjimą Dhamma, konkrečiai kalbėdamas apie Buda pamokslus. Šis
Dhamos tardymas siekė patikrinti vietą, kur buvo pirmą kartą paskelbti
visi diskursai, ir asmenį, kuriam jie buvo adresuoti. Ānanda, padedama jo žodžiu puikią atmintį, sugebėjo tiksliai atsakyti, taigi diskursai susitiko vieningai tvirtinant Sangą. Pirmoji
taryba taip pat oficialiai patvirtino antspaudą, kad uždraudžiamas
skyrius apie nepilnamečius ir mažesnes taisykles ir patvirtinamas jų
laikymasis. Septyni
mėnesiai paėmė vienuolius, norėdami pakviesti visą Vinaya ir Dhammą, o
tie vienuoliai, kuriems buvo pakankamai gerų prisiminimų, išsaugojo visa
tai, kas buvo paminėta. Ši istorinė pirmoji taryba tapo žinoma kaip “Paācasatika”, nes joje dalyvavo penkis šimtai visiškai apšviestų Arahantų.
Antroji taryba
Antroji taryba buvo vadinama šimtui metų po Budos “Parinibbānos”, siekiant išspręsti rimtą ginčą dėl “dešimties taškų”. Tai yra nuoroda į kai kuriuos vienuolius, pažeidžiančius dešimt nedidelių taisyklių. jiems buvo duotas:
1. Druskos laikymas ragenoje.
2. Valgymas po vidurdienio.
3. Valgyk vieną kartą ir vėl eik į kaimą, kad galėtum padovanoti.
4. Uposatha ceremoniją laikyti vienuoliai, gyvenantys toje pačioje vietovėje.
5. Atlikti oficialius veiksmus, kai susirinkimas buvo neišsamus.
6. Po tam tikros praktikos, nes tai padarė vienas iš mokytojų ar mokytojų.
7. Valgydamas rūgštą pieną po to, kai vieną dieną buvo pusryčiai.
8. Vartoti stiprų gėrimą prieš jį fermentuojant.
9. Naudodami kilimėlį, kuris nebuvo tinkamo dydžio.
10. Naudojant auksą ir sidabrą. Jų
piktnaudžiavimas tapo problema ir sukėlė didelių ginčų, nes nesilaikant
šių taisyklių manoma, kad tai prieštarauja Buda originaliems mokymams. Antrasis tarybos globėjas buvo Kingas Kāāāsoka, o susitikimas įvyko Vesalyje dėl šių aplinkybių. Vieną
dieną, aplankydama Mahavana Grove prie Veāslių, vyresnysis Yasa
suprato, kad didelė vienuolių, vadinamų Vajjiečiais, grupė pažeidė
taisyklę, draudžiančią vienuolį priimti auksą ir sidabrą, atvirai
prašydami to iš savo įpėdinių. Jis nedelsdamas kritikavo jų elgesį, o jų atsakymas buvo pasiūlyti jam dalį neteisėto pelno, tikintis, kad jis bus laimėtas. Vyresnysis Yasa, tačiau atsisakė ir niūriuos savo elgesį. Vienuoliai iš karto padavė jam formalų susitaikymo veiksmą, kaltinę jį kaltindami savo laidinius bhaktus. Vyresnysis
Jasa atitinkamai susitaikė su įpareigojančiais bhutatais, tačiau tuo
pačiu metu įtikino juos, kad Vijjianos vienuoliai neteisingai padarė
nuorodą į Buda paskelbtą draudimą priimti ar reikalauti aukso ir
sidabro. Nesąmonės
iš karto išreiškė paramą pagoniui Yasai ir skelbė Vajjiano vienuolius
netinkamuosius ir eretikus, sakydami: “Tik vyresnysis Jasa yra tikrasis
vienuolis ir Oniojanas sūnus. Visi kiti nėra vienuoliai, o ne “Startyan” sūnūs “. Vėliavos
ir atsipalaidavę Vajjian vienuoliai persikėlė sustabdyti gerbiamą Jasą
Therą be sutuoktinio likusios Sangos, kai jie susipažino su susitikimo
su savo įpareigojančiaisiais bhaktais rezultatais. Vyresnysis
Yasa, tačiau išvengė jų nusižengimo ir ėmė ieškoti paramos iš vienuolių
kitur, kurie išlaikė savo ortodoksinius vaizdus į “Vinaya”. Šešiasdešimt
miško gyvenantys vienuoliai iš Pāvos ir aštuoniasdešimt avantiškų
pietinių regionų vienuoliai, kurie turėjo tą pačią nuomonę, pasiūlė
padėti patikrinti “Vinaya” korupciją. Kartu
jie nusprendė eiti į Soreją pasikonsultuoti su gerbiamąja Revata, nes
jis buvo labai gerbiamas vienuolis ir ekspertas Dhamma ir Vinaya. Kai
tik Vajjiano vienuoliai tai suprato, jie taip pat siekė geros Revata
paramos, pasiūlydami jam keturis rekvizitus, kuriuos jis greitai
atsisakė. Tada vienuoliai siekė pasinaudoti tomis pačiomis priemonėmis, kad laimėtų gerbiamą Revata palydovą, gerbiamą Utara. Iš
pradžių jis taip pat teisingai atsisakė savo pasiūlymo, tačiau jie
ištikimai įtikino jį priimti savo pasiūlymą, sakydamas, kad kai Buda
nepatvirtino rekvizitai, Ānanda bus paprašyta priimti juos ir dažnai
sutinka tai padaryti. Utara pasikeitė ir priėmė rekvizitus. Tada
jie raginami eiti ir įtikinti gerbiamą Revatą paskelbti, kad Vajjiano
vienuoliai iš tiesų kalbėjo apie tiesą ir Dhammos palaikytojus. Gerbiamoji Revata pamatė savo ruse ir atsisakė juos paremti. Tada jis atleido Utara. Siekiant
išspręsti šį klausimą kartą ir visiems laikams, Prezidentas Revata
patarė, kad Vāḷikārame su savimi pašauktų tarybą su savimi paklausti
dešimties Senosios vyresniųjų “Thera Sabbjakāmi” nusikaltimų. Gavusi savo nuomonę, jis turėjo būti išklausytas aštuonių vienuolių komiteto, kurio balsavimas buvo patvirtintas. Aštuonios
vienuoliai, kuriuos iškėlė spręsti klausimą, buvo Venerables Sabbakāmi,
saḷha, Khujjasobhita ir Vāsabhagāmika iš rytų ir keturi vienuoliai iš
Vakarų, Venerables Revata, Sambhuta-Sānavāsī, Yasa ir Sumana. Jie išsamiai aptarė klausimą su Revata kaip klausiančiajam ir sabbakāmī atsakydami į jo klausimus. Po
to, kai buvo išklausytos diskusijos, aštuoni vienuoliai nusprendė prieš
Vajjiano vienuolius, o jų nuosprendis buvo paskelbtas susirinkimui. Po
to septyni šimtai vienuolių perskaitė Dhammą ir Vinają, ir ši
konstatuojamoji dalis tapo “Sattasatī”, nes joje dalyvavo septyni šimtai
vienuolių. Ši
istorinė taryba taip pat vadinama “Yasatthera Sangīti” dėl pagrindinio
vaidmens, kurį vaidino vyresnysis Jasa ir jo uolumas, siekiant išsaugoti
“Vinaya”. Vajjianų
vienuoliai kategoriškai atsisakė priimti Tarybos sprendimą, o
nepaisydami to, kad jie vadino savo tarybą, kuri buvo vadinama
Mahāsangiti.
2. Valgymas po vidurdienio.
3. Valgyk vieną kartą ir vėl eik į kaimą, kad galėtum padovanoti.
4. Uposatha ceremoniją laikyti vienuoliai, gyvenantys toje pačioje vietovėje.
5. Atlikti oficialius veiksmus, kai susirinkimas buvo neišsamus.
6. Po tam tikros praktikos, nes tai padarė vienas iš mokytojų ar mokytojų.
7. Valgydamas rūgštą pieną po to, kai vieną dieną buvo pusryčiai.
8. Vartoti stiprų gėrimą prieš jį fermentuojant.
9. Naudodami kilimėlį, kuris nebuvo tinkamo dydžio.
10. Naudojant auksą ir sidabrą. Jų
piktnaudžiavimas tapo problema ir sukėlė didelių ginčų, nes nesilaikant
šių taisyklių manoma, kad tai prieštarauja Buda originaliems mokymams. Antrasis tarybos globėjas buvo Kingas Kāāāsoka, o susitikimas įvyko Vesalyje dėl šių aplinkybių. Vieną
dieną, aplankydama Mahavana Grove prie Veāslių, vyresnysis Yasa
suprato, kad didelė vienuolių, vadinamų Vajjiečiais, grupė pažeidė
taisyklę, draudžiančią vienuolį priimti auksą ir sidabrą, atvirai
prašydami to iš savo įpėdinių. Jis nedelsdamas kritikavo jų elgesį, o jų atsakymas buvo pasiūlyti jam dalį neteisėto pelno, tikintis, kad jis bus laimėtas. Vyresnysis Yasa, tačiau atsisakė ir niūriuos savo elgesį. Vienuoliai iš karto padavė jam formalų susitaikymo veiksmą, kaltinę jį kaltindami savo laidinius bhaktus. Vyresnysis
Jasa atitinkamai susitaikė su įpareigojančiais bhutatais, tačiau tuo
pačiu metu įtikino juos, kad Vijjianos vienuoliai neteisingai padarė
nuorodą į Buda paskelbtą draudimą priimti ar reikalauti aukso ir
sidabro. Nesąmonės
iš karto išreiškė paramą pagoniui Yasai ir skelbė Vajjiano vienuolius
netinkamuosius ir eretikus, sakydami: “Tik vyresnysis Jasa yra tikrasis
vienuolis ir Oniojanas sūnus. Visi kiti nėra vienuoliai, o ne “Startyan” sūnūs “. Vėliavos
ir atsipalaidavę Vajjian vienuoliai persikėlė sustabdyti gerbiamą Jasą
Therą be sutuoktinio likusios Sangos, kai jie susipažino su susitikimo
su savo įpareigojančiaisiais bhaktais rezultatais. Vyresnysis
Yasa, tačiau išvengė jų nusižengimo ir ėmė ieškoti paramos iš vienuolių
kitur, kurie išlaikė savo ortodoksinius vaizdus į “Vinaya”. Šešiasdešimt
miško gyvenantys vienuoliai iš Pāvos ir aštuoniasdešimt avantiškų
pietinių regionų vienuoliai, kurie turėjo tą pačią nuomonę, pasiūlė
padėti patikrinti “Vinaya” korupciją. Kartu
jie nusprendė eiti į Soreją pasikonsultuoti su gerbiamąja Revata, nes
jis buvo labai gerbiamas vienuolis ir ekspertas Dhamma ir Vinaya. Kai
tik Vajjiano vienuoliai tai suprato, jie taip pat siekė geros Revata
paramos, pasiūlydami jam keturis rekvizitus, kuriuos jis greitai
atsisakė. Tada vienuoliai siekė pasinaudoti tomis pačiomis priemonėmis, kad laimėtų gerbiamą Revata palydovą, gerbiamą Utara. Iš
pradžių jis taip pat teisingai atsisakė savo pasiūlymo, tačiau jie
ištikimai įtikino jį priimti savo pasiūlymą, sakydamas, kad kai Buda
nepatvirtino rekvizitai, Ānanda bus paprašyta priimti juos ir dažnai
sutinka tai padaryti. Utara pasikeitė ir priėmė rekvizitus. Tada
jie raginami eiti ir įtikinti gerbiamą Revatą paskelbti, kad Vajjiano
vienuoliai iš tiesų kalbėjo apie tiesą ir Dhammos palaikytojus. Gerbiamoji Revata pamatė savo ruse ir atsisakė juos paremti. Tada jis atleido Utara. Siekiant
išspręsti šį klausimą kartą ir visiems laikams, Prezidentas Revata
patarė, kad Vāḷikārame su savimi pašauktų tarybą su savimi paklausti
dešimties Senosios vyresniųjų “Thera Sabbjakāmi” nusikaltimų. Gavusi savo nuomonę, jis turėjo būti išklausytas aštuonių vienuolių komiteto, kurio balsavimas buvo patvirtintas. Aštuonios
vienuoliai, kuriuos iškėlė spręsti klausimą, buvo Venerables Sabbakāmi,
saḷha, Khujjasobhita ir Vāsabhagāmika iš rytų ir keturi vienuoliai iš
Vakarų, Venerables Revata, Sambhuta-Sānavāsī, Yasa ir Sumana. Jie išsamiai aptarė klausimą su Revata kaip klausiančiajam ir sabbakāmī atsakydami į jo klausimus. Po
to, kai buvo išklausytos diskusijos, aštuoni vienuoliai nusprendė prieš
Vajjiano vienuolius, o jų nuosprendis buvo paskelbtas susirinkimui. Po
to septyni šimtai vienuolių perskaitė Dhammą ir Vinają, ir ši
konstatuojamoji dalis tapo “Sattasatī”, nes joje dalyvavo septyni šimtai
vienuolių. Ši
istorinė taryba taip pat vadinama “Yasatthera Sangīti” dėl pagrindinio
vaidmens, kurį vaidino vyresnysis Jasa ir jo uolumas, siekiant išsaugoti
“Vinaya”. Vajjianų
vienuoliai kategoriškai atsisakė priimti Tarybos sprendimą, o
nepaisydami to, kad jie vadino savo tarybą, kuri buvo vadinama
Mahāsangiti.
taryba buvo surengta visų pirma siekiant išlaisvinti Sangą nuo
korupcijos ir fiktyvių vienuolių, kurie laikosi erezijos požiūrio. Taryba buvo sušaukta 326 B.C. Asocārāma Pałaliputtoje, globojama imperatoriumi Asoka. Jį vadovavo vyresnysis Moggaliputta Tissa ir šiame taryboje dalyvavo tūkstantis vienuolių. Tradicija
yra ta, kad Asoka laimėjo savo sostą, perleisdamas visus savo tėvo
sūnaus kraują, išskyrus savo brolį Tissą Kumarą, kuri galų gale buvo
ordinuota ir pasiekė Arahancity. Asoka karūnuotas dviem šimtais aštuonioliktais metais po Budos Mahaparinibbana. Iš
pradžių jis sumokėjo tik tokį pagarbą Dhammai ir Sangai ir taip pat
palaikė kitų religinių sektų narius, kuriuos jo tėvas padarė prieš jį. Vis dėlto visa tai pasikeitė, kai susitiko su kvailiu pradedančiuoju vienuoliu Nigrodu, kuris jam skelbė “Appamāda-vaggą”. Vėliau jis nustojo remti kitas religines grupes, o jo domėjimasis Dhamma ir jo atsidavimas. Jis
panaudojo didžiulį turtą, kuris, pasak jo, sakė, kad aštuoniasdešimt
keturi tūkstančiai pagodų ir vihara, taip pat daugybei palaikyti
Bhikkhus su keturiomis reikmenimis. Jo sūnus Mahinda ir jo dukra Sangamita buvo pašventinti ir priimti į Sangą. Galų gale, jo dosnumas sukėlė rimtų problemų Sahgoje. Laikui
bėgant įsakymą įsiveržė daugybė nepaderčių vyrų, laikydavo erezijos
požiūrius ir kurie buvo pritraukti prie įsakymo dėl didelio palaikymo
Imperatoriaus ir brangaus maisto, drabužių, prieglobsčio ir medicinos
pasiūlymų. Daugybė
nerūpestingų, godusių vyrų, išreiškusių neteisingą nuomonę, bandė
prisijungti prie tvarkos, bet buvo laikomi netinkamais ordinuoti. Nepaisant
to, jie pasinaudojo galimybe išnaudoti imperatoriaus dosnumą savo pačių
tikslams, drabužius drabužius ir prijungti prie tvarkos, netinkamai
įsišakniję. Dėl to pagarba Sangai sumažėjo. Kai
tai atskleidė, kai kurie tikri vienuoliai atsisakė laikyti numatytą
valymą arba Uposatos ceremoniją korumpuotų eretikių vienuolių
kompanijoje. Kai
imperatorius apie tai sužinojo, jis siekė ištaisyti padėtį ir išsiuntė
vieną iš savo ministrų vienuoliams su įsakymu, kad jie atliks
ceremoniją. Tačiau
imperatorius nesuteikė ministrui jokių konkrečių įsakymų dėl to, kokios
priemonės turėtų būti naudojamos jo komandai atlikti. Vienuoliai atsisakė paklusti ir surengti ceremoniją savo melagingų ir “thieving” kompanijų [theyyasinivāsaka]. Netikėtai
piktas ministrė išsiplėtė žemyn sėdinčių vienuolių liniją ir ištiesė
savo kalaviją, paskui nukirpus juos visus, kol atvyko į karaliaus brolį
Tissą, kuri buvo pašventinta. Siaubęs
ministrė sustabdė skerdynę ir pabėgo salėje ir pranešė imperatoriui
Asokai, kad jis buvo giliai nusiminęs ir nuliūdęs dėl to, kas įvyko, ir
kaltino save dėl žudynių. Jis ieškojo Thera Moggaliputta Tissa patarėjo. Jis pasiūlė, kad eretiški vienuoliai būtų išbraukti iš įsakymo, o trečia taryba būtų šaukiama nedelsiant. Taip buvo septynioliktais imperatoriaus karaliavimo metais Trečioji taryba. Thera
Moggaliputta Tissa vadovavo procesui ir išrinko tūkstantį vienuolių iš
šešiasdešimt tūkstančių dalyvių tradiciniam devynių mėnesių devynių
mėnesių trukusių Dhammos ir Vinaya deklamavimui. Imperatorius pats apklausė vienuolius iš daugelio vienuolynų apie Budos mokymus. Tie, kurie susidūrė su klaidingais požiūriais, iš karto buvo išreikšti ir išvaryti iš Sangos. Tokiu būdu Bhikkhu Sanga buvo išvalytas eretikai ir suklastotos bhikkhus.
Ši taryba taip pat pasiekė keletą kitų svarbių dalykų. Vyresnysis
Moggaliputta Tissa, norėdamas paneigti keletą erezijų ir užtikrinti,
kad Dhamma būtų laikoma gryna, laikėsi knygos tarybos, pavadintos
Kathavatthu. Ši
knyga susideda iš dvidešimt trijų skyrių ir yra diskusijų (kathā)
rinkinys ir įvairių filosofinių dalykų įvairių formų erezijos požiūris. Tai yra penktoji iš septynių Abhidhammo Pitakos knygų. Tarybos nariai taip pat davė karališką patvirtinimą apie Budos doktriną, pavadindami jį “Vibhajjavada”, “Analizės doktrina”. Tai yra identiška patvirtintai Theravāda doktrinai. Vienas
iš didžiausių šios Dhammos asamblėjos pasiekimų ir vienas, kuris turėjo
būti vaisius šimtmečius atėjus, buvo Imperatoriaus vienuolių
išsiuntimas, gerai išmanantis Budos Dhammą ir Viną, kuris galėjo visa
tai suprasti iš širdies, jį išmokyti devyniose skirtingose šalyse. Šie Dhammadūtės vienuoliai buvo gerbiami Majjhantika Thera, kurie atvyko į Kašmyro ir Gandharo. Jis buvo paprašytas skelbti Dhammą ir įsteigti vienuolių ordiną. Gerbiamoji
Mahadeva buvo išsiųsta Mahinsakamaṇadābai (šiuolaikinei Mysorei) ir
gerbiama Rakhita Thera buvo išsiųsta į Vanavāsī (šiaurinė Kanara,
Indijos pietuose). Prezidentas Yonaka Dhammarakhhita Thera buvo
išsiųstas į Aukštutinę Aparantaką (šiaurinis Gudžaratas, Katiaharas,
Kutchas ir Sindas) .
Gerbiamoji
Mahārakhita Thera nuvyko į Yonaka-loką (lonianų, baktrijos ir graikų
žemę). Gerbiamoji Majjima Thera nuvyko į Himavantą (greta Himalajų
esančios vietos). Gerbiamoji Soona ir garbingoji Utara buvo išsiųsti į
Suvaņnabhūmi [dabar Mianmaras]. Gerbiamoji
Mahinda Thera, Gerbiamoji Ittija Thera, Gerbiamoji Utiya Thera,
Gerbiamoji Sambala Thera ir garbinga Bhaddasāla Thera buvo išsiųsti
Tambapanani (dabar Šri Lanka). Šių
vienuolių Dhamos užduotys pasibaigė sėkmingai ir puoselėjo puikius
vaisius, ir ilgą kelią pavertė šių kraštų tautos Dhammos dovana ir
įtakojo jų civilizacijas bei kultūras. Su Dhamos plitimu per Budos žodžius, tam tikra prasme Indija tapo žinoma kaip Visvaguru, pasaulio mokytoja. Ketvirta taryba Ketvirtoji taryba vyko Tambapananis [Šri Lankoje] 29 BK. globojant karaliui Vaṭtagamaniui. Pagrindinė
jos sušaukimo priežastis buvo supratimas, kad daugumai vienuolių dabar
nebuvo įmanoma išsaugoti viso Tipitakos prisiminimų, kaip tai buvo
anksčiau buvę gerbiamoji Mahinda ir tie, kurie po jo sekė netrukus. Todėl,
kaip rašymo menas, iki šiol iš esmės išvystęs, buvo manoma, kad
tikslinga ir būtina, kad būtų užrašytas visas kūno Budos mokymas. Karalius Vaṭtagamanis palaikė vienuolio idėją ir buvo specialiai surengta taryba, siekiant visiškai sumažinti Tipitaką raštu. Todėl,
kad tikroji Dhamma galėtų būti išlikusi, premjero Mahārakhitos ir
penkių šimtų vienuolių skaitė Budos žodžius ir tada juos parašė palmių
lapams. Šis nuostabus projektas vyko į alą, vadinamą “Āloka lena”, esančią senovės nuosmukio skiltyje šalia dabar esančios Matale. Taigi buvo pasiektas Tarybos tikslas ir buvo užtikrinta autentiškos Dhamos raštu išsaugojimas. Vėliau, aštuonioliktame amžiuje, karalius Vijayarazija turėjo vaizdus apie Buda, sukurtą šioje urvoje. Penktoji taryba Penktoji taryba vyko Māndalaje, Birmoje, dabar vadinama Mianmaru 1871 m. A. D. karaliaus Mindono valdyme. Pagrindinis
šio susitikimo tikslas buvo perskaityti visus Buda mokymus ir išsamiai
išnagrinėti juos, ar jie buvo pakeisti, iškreipti ar nuleisti. Jį
vadovavo trys seniūnai, gerbiami Mahāteris Jagarābhiva Basa, garbingoji
Narindabhidhaja ir gerbiama Mahātera Sūmagalgalasāmi, kuriuose dalyvavo
du tūkstančiai keturi šimtai vienuolių (2400). Jų bendras Dhammos deklamavimas truko penkis mėnesius. Tai
taip pat buvo šios tarybos darbas, siekiant, kad visas Tipitakas būtų
įrašytas į septyniasdešimt devyniasdešimt devyniasdešimt devyniasdešimt
marmuro plokštes Mianmaro scenarijuose, po to, kai jo pakartojimas buvo
baigtas ir buvo vienbalsiai patvirtintas. Ši
monumentalią užduotį atliko du tūkstančiai keturi šimtai eruditų
vienuolių ir daug kvalifikuotų amatininkų, kurie, užbaigus kiekvieną
plokštę, laikė juos gražiais miniatiūriniais “piṭaka” pagodais
specialioje vietoje karaliaus Mindono “Kuthodaw” pagodoje prie Māndalay
papėdėje Kalnas, kur vadinamas “didžiausia knyga pasaulyje”, yra iki šios dienos.
Mahārakhita Thera nuvyko į Yonaka-loką (lonianų, baktrijos ir graikų
žemę). Gerbiamoji Majjima Thera nuvyko į Himavantą (greta Himalajų
esančios vietos). Gerbiamoji Soona ir garbingoji Utara buvo išsiųsti į
Suvaņnabhūmi [dabar Mianmaras]. Gerbiamoji
Mahinda Thera, Gerbiamoji Ittija Thera, Gerbiamoji Utiya Thera,
Gerbiamoji Sambala Thera ir garbinga Bhaddasāla Thera buvo išsiųsti
Tambapanani (dabar Šri Lanka). Šių
vienuolių Dhamos užduotys pasibaigė sėkmingai ir puoselėjo puikius
vaisius, ir ilgą kelią pavertė šių kraštų tautos Dhammos dovana ir
įtakojo jų civilizacijas bei kultūras. Su Dhamos plitimu per Budos žodžius, tam tikra prasme Indija tapo žinoma kaip Visvaguru, pasaulio mokytoja. Ketvirta taryba Ketvirtoji taryba vyko Tambapananis [Šri Lankoje] 29 BK. globojant karaliui Vaṭtagamaniui. Pagrindinė
jos sušaukimo priežastis buvo supratimas, kad daugumai vienuolių dabar
nebuvo įmanoma išsaugoti viso Tipitakos prisiminimų, kaip tai buvo
anksčiau buvę gerbiamoji Mahinda ir tie, kurie po jo sekė netrukus. Todėl,
kaip rašymo menas, iki šiol iš esmės išvystęs, buvo manoma, kad
tikslinga ir būtina, kad būtų užrašytas visas kūno Budos mokymas. Karalius Vaṭtagamanis palaikė vienuolio idėją ir buvo specialiai surengta taryba, siekiant visiškai sumažinti Tipitaką raštu. Todėl,
kad tikroji Dhamma galėtų būti išlikusi, premjero Mahārakhitos ir
penkių šimtų vienuolių skaitė Budos žodžius ir tada juos parašė palmių
lapams. Šis nuostabus projektas vyko į alą, vadinamą “Āloka lena”, esančią senovės nuosmukio skiltyje šalia dabar esančios Matale. Taigi buvo pasiektas Tarybos tikslas ir buvo užtikrinta autentiškos Dhamos raštu išsaugojimas. Vėliau, aštuonioliktame amžiuje, karalius Vijayarazija turėjo vaizdus apie Buda, sukurtą šioje urvoje. Penktoji taryba Penktoji taryba vyko Māndalaje, Birmoje, dabar vadinama Mianmaru 1871 m. A. D. karaliaus Mindono valdyme. Pagrindinis
šio susitikimo tikslas buvo perskaityti visus Buda mokymus ir išsamiai
išnagrinėti juos, ar jie buvo pakeisti, iškreipti ar nuleisti. Jį
vadovavo trys seniūnai, gerbiami Mahāteris Jagarābhiva Basa, garbingoji
Narindabhidhaja ir gerbiama Mahātera Sūmagalgalasāmi, kuriuose dalyvavo
du tūkstančiai keturi šimtai vienuolių (2400). Jų bendras Dhammos deklamavimas truko penkis mėnesius. Tai
taip pat buvo šios tarybos darbas, siekiant, kad visas Tipitakas būtų
įrašytas į septyniasdešimt devyniasdešimt devyniasdešimt devyniasdešimt
marmuro plokštes Mianmaro scenarijuose, po to, kai jo pakartojimas buvo
baigtas ir buvo vienbalsiai patvirtintas. Ši
monumentalią užduotį atliko du tūkstančiai keturi šimtai eruditų
vienuolių ir daug kvalifikuotų amatininkų, kurie, užbaigus kiekvieną
plokštę, laikė juos gražiais miniatiūriniais “piṭaka” pagodais
specialioje vietoje karaliaus Mindono “Kuthodaw” pagodoje prie Māndalay
papėdėje Kalnas, kur vadinamas “didžiausia knyga pasaulyje”, yra iki šios dienos.
Šeštoji taryba
Šeštoji
taryba buvo vadinama “Kaba Aye” Jangone, anksčiau Rangūne 1954 m.,
Aštuoniasdešimt treji metai po to, kai penktoji įvyko Mandalaje. Jį remia Birmos vyriausybė, vadovaujama ministro pirmininko, garbės U Nu. Jis
įgaliojo Maho Pāsanos Gūhą, didžiulę urvą, kuri buvo pastatyta iš
žemės, statyti kaip susirinkimo vieta, panaši į Indijos Sattapānni urvą -
pirmosios Dhamos tarybos vietą. Pasibaigus
šiam susitikimui, Taryba susitiko 1954 m. Gegužės 17 d. Kaip ir
ankstesnių tarybų atveju, jo pirmasis tikslas buvo patvirtinti ir
išsaugoti tikra Dhamma ir Vinaya. Tačiau tai buvo unikali, nes vienuoliai, dalyvavę joje, buvo iš aštuonių šalių. Šie
du tūkstančiai penki šimtai sužinojo, kad “Theravāda” vienuoliai atvyko
iš Mianmaro, Kambodžos, Indijos, Laoso, Nepalo, Šri Lankos, Tailando ir
Vietnamo. Vėlyvoji
gerbiama Mahasi Sayadaw buvo paskirta kilniu uždaviniu - paklausti
reikalingų klausimų apie Prezidento Bhadanta Vicittasārābhivaṃsa
Tipiṭakadhara Dhammabhaṇḍāgarika Dhammą, kuri visiems iš jų atsakė
išmintingai ir patenkinamai. Iki
to laiko, kai susitiko ši taryba, visos dalyvaujančios šalys turėjo
“Pali Tipitaką”, išverstą į savo gimtąją scenarijų, išskyrus Indiją. Tradicinis
Dhammos šventraščių pasisakymas truko dvejus metus, per kurį TIPTAKA ir
jo sąjunginė literatūra visose scenarijose buvo kruopščiai išnagrinėta.
Nustatyti visi atsirandantys skirtumai, atlikti būtini koregavimai ir tada sujungti visas versijas. Laimei, buvo nustatyta, kad nė vieno teksto turinys nemažai skiriasi. Galiausiai,
po to, kai Taryba juos oficialiai patvirtino, buvo paruošti visi
Tipitakos ir jų komentarų apimtys spausdinti ant šiuolaikinių spaudinių
ir paskelbti Mianmaro (birmiečių) scenarijuje. Šis pastebimas pasiekimas buvo įmanomas per tūkstančius penkis šimtus vienuolių ir daugybę liaudies žmonių. Jų darbas baigėsi 1956 m. Gegužės mėn., Praėjus pusei tūkstančių, kai Viešpats pasiekė Parinibbaną. Šis tarybos darbas buvo unikalus viso budistų pasaulio atstovų pasiekimas. Tipitakos
versija, kurią ji įsipareigojo pagaminti, buvo pripažinta tikra gėrio
Gotamos Buda praktiniais mokymais ir iki šiol jų autoritetingiausiu
mokymu. Spausdinti po šeštosios Sangžanos buvo spausdinami Mianmaro scenarijuje. Vipassana tyrimų institutas pradėjo projektą spausdinti Tipitaką su savo “Aṭṭhakathās” ir “ṭikas” Devanagaryje 1990-aisiais.
taryba buvo vadinama “Kaba Aye” Jangone, anksčiau Rangūne 1954 m.,
Aštuoniasdešimt treji metai po to, kai penktoji įvyko Mandalaje. Jį remia Birmos vyriausybė, vadovaujama ministro pirmininko, garbės U Nu. Jis
įgaliojo Maho Pāsanos Gūhą, didžiulę urvą, kuri buvo pastatyta iš
žemės, statyti kaip susirinkimo vieta, panaši į Indijos Sattapānni urvą -
pirmosios Dhamos tarybos vietą. Pasibaigus
šiam susitikimui, Taryba susitiko 1954 m. Gegužės 17 d. Kaip ir
ankstesnių tarybų atveju, jo pirmasis tikslas buvo patvirtinti ir
išsaugoti tikra Dhamma ir Vinaya. Tačiau tai buvo unikali, nes vienuoliai, dalyvavę joje, buvo iš aštuonių šalių. Šie
du tūkstančiai penki šimtai sužinojo, kad “Theravāda” vienuoliai atvyko
iš Mianmaro, Kambodžos, Indijos, Laoso, Nepalo, Šri Lankos, Tailando ir
Vietnamo. Vėlyvoji
gerbiama Mahasi Sayadaw buvo paskirta kilniu uždaviniu - paklausti
reikalingų klausimų apie Prezidento Bhadanta Vicittasārābhivaṃsa
Tipiṭakadhara Dhammabhaṇḍāgarika Dhammą, kuri visiems iš jų atsakė
išmintingai ir patenkinamai. Iki
to laiko, kai susitiko ši taryba, visos dalyvaujančios šalys turėjo
“Pali Tipitaką”, išverstą į savo gimtąją scenarijų, išskyrus Indiją. Tradicinis
Dhammos šventraščių pasisakymas truko dvejus metus, per kurį TIPTAKA ir
jo sąjunginė literatūra visose scenarijose buvo kruopščiai išnagrinėta.
Nustatyti visi atsirandantys skirtumai, atlikti būtini koregavimai ir tada sujungti visas versijas. Laimei, buvo nustatyta, kad nė vieno teksto turinys nemažai skiriasi. Galiausiai,
po to, kai Taryba juos oficialiai patvirtino, buvo paruošti visi
Tipitakos ir jų komentarų apimtys spausdinti ant šiuolaikinių spaudinių
ir paskelbti Mianmaro (birmiečių) scenarijuje. Šis pastebimas pasiekimas buvo įmanomas per tūkstančius penkis šimtus vienuolių ir daugybę liaudies žmonių. Jų darbas baigėsi 1956 m. Gegužės mėn., Praėjus pusei tūkstančių, kai Viešpats pasiekė Parinibbaną. Šis tarybos darbas buvo unikalus viso budistų pasaulio atstovų pasiekimas. Tipitakos
versija, kurią ji įsipareigojo pagaminti, buvo pripažinta tikra gėrio
Gotamos Buda praktiniais mokymais ir iki šiol jų autoritetingiausiu
mokymu. Spausdinti po šeštosios Sangžanos buvo spausdinami Mianmaro scenarijuje. Vipassana tyrimų institutas pradėjo projektą spausdinti Tipitaką su savo “Aṭṭhakathās” ir “ṭikas” Devanagaryje 1990-aisiais.
https://www.youtube.com/watch?v=QQGhMc3ml-U
100% Traditional Lithuanian Harlem Shake!
Andrius Alciauskas
Published on Feb 19, 2013
Category
Music
youtube.com
59) Classical Luxembourgish
59) Klassesch Lëtzebuergesch
2634 Méindeg 28 Mee LESSON
Awakened One mat Bewosstsinn Buddha’s Enseignanten an 5 Wierder
Ëmmer weess gutt sinn ze beonrouegend! Fir komplett Erklärung Kuckt weg op:
Analytesch
Insight Net - Gratis Online Tipiṭaka Research and Practice Universitéit
a verbonne NEWS iwwer http://sarvajan.ambedkar.org an 105 KLASSESCHEE
LAANGES
Vun:
http://sarvajan.ambedkar.org Iwwersetzen dëse Google Translation an Ärer Mammesprooch benotzt
https://translate.google.com Dat ass Är LESSON Email:
buddhasaid2us@gmail.com http://www.palicanon.org/
Pali Canon Online D’Original Worte vum Buddha
D’Origin vum Pali Canon “Nëmme
wann en Mönch gesot huet:” Frënn, ech hunn et héieren a krut dat vun
den hollännesche Léiwen vum Lord: dat ass d’Dhamma, dat ass d’Disziplin,
dat ass d’Meedercherin “, dann, Möncher, Dir sollt weder approbéieren
oder nët Wierder. Dann,
ouni Äerem Genehmegt oder Vernoléissung, sollten seng Wäerter an
d’Ausdréck suergfälteg observéiert ginn an am Verglach mat den Suttas a
verglach am Lichte vun der Disziplin. Wann
se an deem Verglach an d’Iwwerpréiwung net fonnt sinn mat den Suttas
oder der Disziplin ze conforméieren, muss de Schluss sinn: “Assur, dat
ass net de Wuert vum Buddha, et ass falsch vu dësem Mönch verstanen” ze refuséiert ginn. Awer
wou op engem Verglach an Iwwerbléck fënnt een se mat der Suttas oder
der Disziplin konform, muss de Schluss sinn: “Assurlech ass dat Wuert
vum Buddha, et ass verständlech mat dësem Mönch.” - DN 16 Mahāparinibbāna Sutta - Déi Grous Pass, de Buddha’s leschten Deeg
D’authentesch Léier vu Gotama de Buddha sinn bewierkt a ginn op eis gedeelt an sinn an der Tipiṭaka fonnt ginn. De Pāli Wuert, ‘Tipiṭaka’, heescht et wuertwiertend “déi dräi Kuerf” (ti = three + piṭaka = Kollektiounen vun der Schrëft). All d’Bieddhaerlegung war an dräi Deeler ënnergaangen. 1. Den éischten Deel gëtt als Vinaya Piṭaka bekannt. Et enthält all d’Regelen déi Buddha fir Mönche an Nonnen festgesat gouf.
2. Den zweeten Deel gëtt den Numm Suttaṅta Piṭaka genannt an et ass d’Discourses.
3. Den drëtten Deel gëtt als Abhidhamma Piṭaka bezeechent an déi psycho-ethesch Léierpersonal vum Buddha. Et
ass bekannt, datt wann de Buddha säin Discours op seng bestrooft Jünger
oder Laachfolger huet oder sech am Laf vu sengem 45 Joert Minister eng
monastesch Regel huet presste gelooss huet, déi vu senge eegenen a
geléiert Mönche, dann duerwäerte géif seng Studien sofort engagéieren Wuert fir Wuert an Erënnerung. Dofir waren d’Wierder vum Buddha genee gewisent an hunn am Laf vu mëttlerech Oral aus dem Léierperson op d’Schüler ofgeluecht. E
puer vun de Möncher, déi d’Buddha gepriedegt haten, waren d’Arahants, a
si hunn d’Definitioun ‘reng’ vu Leidenschaft, Onsécherheet a
Verstüchterung an dofir ass zweifelsweis d’Wuert vum Buddha perfekt ze
halen. Si hunn also gesuergt, datt d’Léier vu Buddha trei bleift fir d’Nachkommheet. Och
déi Muecht, déi d’Arahantahood nach net erreecht hunn, awer déi éischt
dräi Phase vu sainthood erreecht hunn a staark mënschlech Erënnerungen
och d’Wuert erfaalen kann fir wat de Buddha gepredizéiert huet a sou
kann d’Worthstëtzer vum Buddha-Léierpersonal sinn. Ee Mönch war Ānanda, de gewielte Begleeder a stänneg Begleeder vum Buddha an de leschten 25 Joer vum Liewen. D’Ānanda war ganz intelligent a geprägt mat der Fäegkeet ze erenneren, wat hien héieren huet. Hien
ass säi expresswëllege Wonsch, datt de Buddha ëmmer all seng Diskurë
fir him verknäppt an obwuel hien nach net eng Arahanta war, huet hien
bewosst e Gedächtlecht Wuert fir d’Wuert all Buddha’s Predest ze
engagéiert, mat deem hie Möncher, Nonnen a seng Laien foll huet. Déi
kombinéiert Ustrengunge vun dësen talentéierte a konservéierte Mönche
hunn et méiglech fir den Dhamma a Vinaya, wéi de Buddha geléiert huet an
säin urspréngleche Staat bewahrt ginn. D’Pāli
Tipiṭaka a seng alliéierten Literatur existéiert als Resultat vum
Buddha seng Entdeckung vum Adel an befreit Weeër vum pure Dhamma. Dëse Wee erlaabt all déi, déi et verlaangen, e friddleche a glécklecht Liewen ze féieren. An
dësem Dag a Alter si mir glécklech, datt d’authentesch Léierpersonal
vum Buddha fir künftlech Generatioune bewierkt hunn duerch déi konserven
a konzertéiert Ustrengunge vu sengen ordonnéierte Jünger an de Joren. De
Buddha sot zu senge Jünger gesot, datt hien net méi ënnert hinnen war,
datt et wichteg war datt d’Sapunha zesumme këmmeren sollten fir de
Dhamma zesumme këmmeren, grad wéi hien et geléiert hat. An
dëser Aart a Weis wéi déi éischt Alénger e richtege Conseil ernannt
hunn a systematesch all d’Buddha diskutéieren a monastesch Regele
bestallt hunn an dono si gewielten e Wuert fir d’Wuert am Kontext hunn.
Ëmmer weess gutt sinn ze beonrouegend! Fir komplett Erklärung Kuckt weg op:
Analytesch
Insight Net - Gratis Online Tipiṭaka Research and Practice Universitéit
a verbonne NEWS iwwer http://sarvajan.ambedkar.org an 105 KLASSESCHEE
LAANGES
Vun:
http://sarvajan.ambedkar.org Iwwersetzen dëse Google Translation an Ärer Mammesprooch benotzt
https://translate.google.com Dat ass Är LESSON Email:
buddhasaid2us@gmail.com http://www.palicanon.org/
Pali Canon Online D’Original Worte vum Buddha
D’Origin vum Pali Canon “Nëmme
wann en Mönch gesot huet:” Frënn, ech hunn et héieren a krut dat vun
den hollännesche Léiwen vum Lord: dat ass d’Dhamma, dat ass d’Disziplin,
dat ass d’Meedercherin “, dann, Möncher, Dir sollt weder approbéieren
oder nët Wierder. Dann,
ouni Äerem Genehmegt oder Vernoléissung, sollten seng Wäerter an
d’Ausdréck suergfälteg observéiert ginn an am Verglach mat den Suttas a
verglach am Lichte vun der Disziplin. Wann
se an deem Verglach an d’Iwwerpréiwung net fonnt sinn mat den Suttas
oder der Disziplin ze conforméieren, muss de Schluss sinn: “Assur, dat
ass net de Wuert vum Buddha, et ass falsch vu dësem Mönch verstanen” ze refuséiert ginn. Awer
wou op engem Verglach an Iwwerbléck fënnt een se mat der Suttas oder
der Disziplin konform, muss de Schluss sinn: “Assurlech ass dat Wuert
vum Buddha, et ass verständlech mat dësem Mönch.” - DN 16 Mahāparinibbāna Sutta - Déi Grous Pass, de Buddha’s leschten Deeg
D’authentesch Léier vu Gotama de Buddha sinn bewierkt a ginn op eis gedeelt an sinn an der Tipiṭaka fonnt ginn. De Pāli Wuert, ‘Tipiṭaka’, heescht et wuertwiertend “déi dräi Kuerf” (ti = three + piṭaka = Kollektiounen vun der Schrëft). All d’Bieddhaerlegung war an dräi Deeler ënnergaangen. 1. Den éischten Deel gëtt als Vinaya Piṭaka bekannt. Et enthält all d’Regelen déi Buddha fir Mönche an Nonnen festgesat gouf.
2. Den zweeten Deel gëtt den Numm Suttaṅta Piṭaka genannt an et ass d’Discourses.
3. Den drëtten Deel gëtt als Abhidhamma Piṭaka bezeechent an déi psycho-ethesch Léierpersonal vum Buddha. Et
ass bekannt, datt wann de Buddha säin Discours op seng bestrooft Jünger
oder Laachfolger huet oder sech am Laf vu sengem 45 Joert Minister eng
monastesch Regel huet presste gelooss huet, déi vu senge eegenen a
geléiert Mönche, dann duerwäerte géif seng Studien sofort engagéieren Wuert fir Wuert an Erënnerung. Dofir waren d’Wierder vum Buddha genee gewisent an hunn am Laf vu mëttlerech Oral aus dem Léierperson op d’Schüler ofgeluecht. E
puer vun de Möncher, déi d’Buddha gepriedegt haten, waren d’Arahants, a
si hunn d’Definitioun ‘reng’ vu Leidenschaft, Onsécherheet a
Verstüchterung an dofir ass zweifelsweis d’Wuert vum Buddha perfekt ze
halen. Si hunn also gesuergt, datt d’Léier vu Buddha trei bleift fir d’Nachkommheet. Och
déi Muecht, déi d’Arahantahood nach net erreecht hunn, awer déi éischt
dräi Phase vu sainthood erreecht hunn a staark mënschlech Erënnerungen
och d’Wuert erfaalen kann fir wat de Buddha gepredizéiert huet a sou
kann d’Worthstëtzer vum Buddha-Léierpersonal sinn. Ee Mönch war Ānanda, de gewielte Begleeder a stänneg Begleeder vum Buddha an de leschten 25 Joer vum Liewen. D’Ānanda war ganz intelligent a geprägt mat der Fäegkeet ze erenneren, wat hien héieren huet. Hien
ass säi expresswëllege Wonsch, datt de Buddha ëmmer all seng Diskurë
fir him verknäppt an obwuel hien nach net eng Arahanta war, huet hien
bewosst e Gedächtlecht Wuert fir d’Wuert all Buddha’s Predest ze
engagéiert, mat deem hie Möncher, Nonnen a seng Laien foll huet. Déi
kombinéiert Ustrengunge vun dësen talentéierte a konservéierte Mönche
hunn et méiglech fir den Dhamma a Vinaya, wéi de Buddha geléiert huet an
säin urspréngleche Staat bewahrt ginn. D’Pāli
Tipiṭaka a seng alliéierten Literatur existéiert als Resultat vum
Buddha seng Entdeckung vum Adel an befreit Weeër vum pure Dhamma. Dëse Wee erlaabt all déi, déi et verlaangen, e friddleche a glécklecht Liewen ze féieren. An
dësem Dag a Alter si mir glécklech, datt d’authentesch Léierpersonal
vum Buddha fir künftlech Generatioune bewierkt hunn duerch déi konserven
a konzertéiert Ustrengunge vu sengen ordonnéierte Jünger an de Joren. De
Buddha sot zu senge Jünger gesot, datt hien net méi ënnert hinnen war,
datt et wichteg war datt d’Sapunha zesumme këmmeren sollten fir de
Dhamma zesumme këmmeren, grad wéi hien et geléiert hat. An
dëser Aart a Weis wéi déi éischt Alénger e richtege Conseil ernannt
hunn a systematesch all d’Buddha diskutéieren a monastesch Regele
bestallt hunn an dono si gewielten e Wuert fir d’Wuert am Kontext hunn.
D’Léierinnen, déi an der Tipiṭaka enthale sinn och bekannt als d’Doktrin vun de Fräiheeten [Theravāda]. Dës Diskurzuelen hu méi wéi puer hundert a schonn ëmmer zitéiert Wuert fir Wuert zënter dem éischte Conseil. Duerno
goufen méi Rôle fir e puer Ursaachen uginn, awer un all eenzelne vun de
ganzen Kierper vum Buddha-Léierpersonal war ëmmer vun den Sapunde
participéiert a konzertéiert a Wuert fir Wuert. Den
éischte Conseil huet dräi Méint hannert dem Buddha säin Erfolleg vun
Mahāparinibbāṇa gemaach a gefollegt vu fënnef méi, an deenen zwee sech
am 19. a 20ter Joerhonnert agefouert hunn. Dës
kollektive Recitations déi duerch d’Mönche vun all dësen Dhamma
Conseils gemaach goufen, ginn als Dhamma Saṅgītis bekannt, déi Dhamma
Recitations. Si
si sou befaasst well de Präiszëmmer am First Dhamma Conseil ass, wann
all d’Enseignanten d’éischt vun engem Elder vun der Sapunha gepréift
hunn an dunn nees erëm an de Chor vun all de Mönche vun der Versammlung
ugedoen hunn. D’Rezitatioun
gouf behaapt datt si authentesch gewiesselt, wéi a nëmmen wann et
eestëmmeg vun den Membere vum Rot unerkannt gouf. Dëst ass eng kuerz Geschicht vu sechs Rots. Den éischte Rot De King Ajātasattu huet den éischte Conseil ënnerstëtzt. Et gouf 544 B.C. an der Sattapaāāī Cave ausserhalb vun Rājagaha, dräi Méint no der Buddha ass verstuerwen. Eng detailléiert Rechnung iwwer dës historesch Versammlung kann am Cūllavagga vun der Vinaya Piṭaka fonnt ginn. Laut
dësem Rekord ass de Virfall dee vum Elder Mahākassapa opgeruff fir dës
Versammlung ze nennen. Hie war eng héije Remarque iwwert déi strikt
Regel vu Liewen fir Mönche. Dëst ass wat geschitt ass. Den
Mönch Subhadda, e fréiere Friseier, deen spéider am Liewe gefeiert
huet, huet gehofft, datt de Buddha ofgelauschtert war, huet seng
Rëtschent vun all den Reglementer vum Mönche vun der Buddha opgehalen. Vill Möncher hunn d’Bande vum Buddha verlooss an sinn déif traureg. De Elder Mahākassapa héieren awer, datt d’Subhadda héieren huet: “Äert Äert Reverenzes, gleeft net, giff net klangen. Mir sinn gutt vun dëser grousser Schatz (de Buddha). Mir
hu gefrot, wéi hien gesot huet: “Dëst ass zulässlech fir Iech, dëst ass
net zulässlech fir Iech”, mee mir kënnen eis och maachen wéi mir wëllen
a mir wäerte net maachen wat mir net gär hunn. Mahākassapa
war alarméiert mat senger Bemierkung an Angscht datt d’Dhamma an
d’Vinaya korrupt sinn an net intakt iwwerliewen, wann aner Mönche wéi
Subhadda behandelt hunn an d’Dhamma a d’Vinaya Regelen interpretéieren,
wéi se gefroot hunn. Fir dëst z’erhéijen, huet hien décidéiert, datt d’Dhamma konservéiert a geschützt sinn. Duerfir huet hien de Genoss vum Sapunha gewonnen. Hien huet sech vu fënnef Arahants ernannt. D’ānanda sollt dozou bäidroe ginn datt hien Arahanthood erreecht huet bis datt de Conseil agefouert gouf. Mat dem Elder Mahākassapa presidéiert hien de fënnef arabesche Arahant Mönch bei der Reeszeginn. Déi
éischt Saach, déi Mahākassapa gemaach huet, war de gréissten Expert op
der Vinaya vum Dag, e verjäertungsfrëndleche Upal op d’Detailer vun der
Klouschter. Dëse Mönch war gutt fir d’Aufgab qualifizéiert wéi de Buddha him den ganzen Vinaya selwer geléiert huet. Als
éischt huet de Elder Mahākassapa him spezifesch iwwer d’Urteel iwwer
déi éischt Verzweiflung [pārājika] gefrot, wat d’Thema, d’Gelegenheet,
d’individuell agefouert, d’Proklamatioun, d’Wiederhuelung vun der
Proklamatioun, d’Verbriechen an de Fall vun net- Ament. Upāli
huet kennenzeleg an adequat Äntwerten geäntwert an seng Bemierkungen
entsprach mat der eestëmmeg Genehmegung vun der Presidence Sapunha. De Vinaya gouf also formell approuvéiert. De Elder Mahākassapa huet sech op Ānanda op seng Attitude vu senger seriöser Expertise an all d’Dhamma verbonnen. Glécklech, d’Nuecht virun de Rot sollt treffen, huet Ānanda Arahantschaft gewunnt an ass de Conseil gewunnt. De
Elder Mahākassapa konnt him also ganz laang mat ganz Vertrauen iwwert
den Dhamma mat spezifescher Referenz op d’Buddha Predest ze froen. Dës
Verhéierung um Dhamma huet versicht d’Plaz ze bestëmmen, wou all
d’Gespréicher amgaang waren an déi Persoun, op déi se geruff goufen. D’ānanda,
assistéiert duerch säi Wuert perfekte Erënnerung, konnt beäntweren an
sou datt d’Discourse mat der eestëmmeg Genehmegung vun der Sapunha fonnt
hunn. Den
Éischte Conseil huet och seng offiziell Sigel vun der Zustimmung fir de
Schliisslech vum Kapitel iwwer déi kleng a manner Regelen a Genehmegung
fir hir Observatioun. Et
huet de Mönche 7 Méint gebraucht, fir de ganze Vinay an d’Dhamma ze
resitéieren an déi Möncher, déi genuch gutt mat Erënnerungen hunn, alles
wat gepréift huet. Dëse
historesche éischte Conseil koum als Paàcasatika bekannt, well
fënnefhundert voll erléissege Arahants huet dobäi deelgeholl.
goufen méi Rôle fir e puer Ursaachen uginn, awer un all eenzelne vun de
ganzen Kierper vum Buddha-Léierpersonal war ëmmer vun den Sapunde
participéiert a konzertéiert a Wuert fir Wuert. Den
éischte Conseil huet dräi Méint hannert dem Buddha säin Erfolleg vun
Mahāparinibbāṇa gemaach a gefollegt vu fënnef méi, an deenen zwee sech
am 19. a 20ter Joerhonnert agefouert hunn. Dës
kollektive Recitations déi duerch d’Mönche vun all dësen Dhamma
Conseils gemaach goufen, ginn als Dhamma Saṅgītis bekannt, déi Dhamma
Recitations. Si
si sou befaasst well de Präiszëmmer am First Dhamma Conseil ass, wann
all d’Enseignanten d’éischt vun engem Elder vun der Sapunha gepréift
hunn an dunn nees erëm an de Chor vun all de Mönche vun der Versammlung
ugedoen hunn. D’Rezitatioun
gouf behaapt datt si authentesch gewiesselt, wéi a nëmmen wann et
eestëmmeg vun den Membere vum Rot unerkannt gouf. Dëst ass eng kuerz Geschicht vu sechs Rots. Den éischte Rot De King Ajātasattu huet den éischte Conseil ënnerstëtzt. Et gouf 544 B.C. an der Sattapaāāī Cave ausserhalb vun Rājagaha, dräi Méint no der Buddha ass verstuerwen. Eng detailléiert Rechnung iwwer dës historesch Versammlung kann am Cūllavagga vun der Vinaya Piṭaka fonnt ginn. Laut
dësem Rekord ass de Virfall dee vum Elder Mahākassapa opgeruff fir dës
Versammlung ze nennen. Hie war eng héije Remarque iwwert déi strikt
Regel vu Liewen fir Mönche. Dëst ass wat geschitt ass. Den
Mönch Subhadda, e fréiere Friseier, deen spéider am Liewe gefeiert
huet, huet gehofft, datt de Buddha ofgelauschtert war, huet seng
Rëtschent vun all den Reglementer vum Mönche vun der Buddha opgehalen. Vill Möncher hunn d’Bande vum Buddha verlooss an sinn déif traureg. De Elder Mahākassapa héieren awer, datt d’Subhadda héieren huet: “Äert Äert Reverenzes, gleeft net, giff net klangen. Mir sinn gutt vun dëser grousser Schatz (de Buddha). Mir
hu gefrot, wéi hien gesot huet: “Dëst ass zulässlech fir Iech, dëst ass
net zulässlech fir Iech”, mee mir kënnen eis och maachen wéi mir wëllen
a mir wäerte net maachen wat mir net gär hunn. Mahākassapa
war alarméiert mat senger Bemierkung an Angscht datt d’Dhamma an
d’Vinaya korrupt sinn an net intakt iwwerliewen, wann aner Mönche wéi
Subhadda behandelt hunn an d’Dhamma a d’Vinaya Regelen interpretéieren,
wéi se gefroot hunn. Fir dëst z’erhéijen, huet hien décidéiert, datt d’Dhamma konservéiert a geschützt sinn. Duerfir huet hien de Genoss vum Sapunha gewonnen. Hien huet sech vu fënnef Arahants ernannt. D’ānanda sollt dozou bäidroe ginn datt hien Arahanthood erreecht huet bis datt de Conseil agefouert gouf. Mat dem Elder Mahākassapa presidéiert hien de fënnef arabesche Arahant Mönch bei der Reeszeginn. Déi
éischt Saach, déi Mahākassapa gemaach huet, war de gréissten Expert op
der Vinaya vum Dag, e verjäertungsfrëndleche Upal op d’Detailer vun der
Klouschter. Dëse Mönch war gutt fir d’Aufgab qualifizéiert wéi de Buddha him den ganzen Vinaya selwer geléiert huet. Als
éischt huet de Elder Mahākassapa him spezifesch iwwer d’Urteel iwwer
déi éischt Verzweiflung [pārājika] gefrot, wat d’Thema, d’Gelegenheet,
d’individuell agefouert, d’Proklamatioun, d’Wiederhuelung vun der
Proklamatioun, d’Verbriechen an de Fall vun net- Ament. Upāli
huet kennenzeleg an adequat Äntwerten geäntwert an seng Bemierkungen
entsprach mat der eestëmmeg Genehmegung vun der Presidence Sapunha. De Vinaya gouf also formell approuvéiert. De Elder Mahākassapa huet sech op Ānanda op seng Attitude vu senger seriöser Expertise an all d’Dhamma verbonnen. Glécklech, d’Nuecht virun de Rot sollt treffen, huet Ānanda Arahantschaft gewunnt an ass de Conseil gewunnt. De
Elder Mahākassapa konnt him also ganz laang mat ganz Vertrauen iwwert
den Dhamma mat spezifescher Referenz op d’Buddha Predest ze froen. Dës
Verhéierung um Dhamma huet versicht d’Plaz ze bestëmmen, wou all
d’Gespréicher amgaang waren an déi Persoun, op déi se geruff goufen. D’ānanda,
assistéiert duerch säi Wuert perfekte Erënnerung, konnt beäntweren an
sou datt d’Discourse mat der eestëmmeg Genehmegung vun der Sapunha fonnt
hunn. Den
Éischte Conseil huet och seng offiziell Sigel vun der Zustimmung fir de
Schliisslech vum Kapitel iwwer déi kleng a manner Regelen a Genehmegung
fir hir Observatioun. Et
huet de Mönche 7 Méint gebraucht, fir de ganze Vinay an d’Dhamma ze
resitéieren an déi Möncher, déi genuch gutt mat Erënnerungen hunn, alles
wat gepréift huet. Dëse
historesche éischte Conseil koum als Paàcasatika bekannt, well
fënnefhundert voll erléissege Arahants huet dobäi deelgeholl.
De zweete Conseil
Dee
zweete Conseil gouf honnert Joer nom Buddhas Parinibbāṇa genannt, fir e
schlëmmste Streit iwwert déi “zéng Punkte” ze settelen. Dëst ass e Referenz zu verschidden Mönche vun zéng kleng Regelen. Si ginn uginn: 1. Salt Salz am Hain.
2. Iessen no Mëttesstonn.
3. Da froen ech emol a gitt erëm an engem Duerf fir Almosen.
4. D’Uposatha-Zeremonie mat Mönche vun der selwechter Regioun wunnt.
5. Déi offiziell Akten ze maachen, wann d’Versammlung net komplett ass.
6. No enger gewësse Praxis, well et vum Tutorat oder Léierpersoun gemaach gouf.
7. D’Sauermëllech huet nom Ee seng Middagliessen.
8. Verbrauchert staarkt Drénkt éier si verschmemmt gouf.
9. Mat engem Rug, deen net déi richteg Gréisst war.
10. Mat Gold an Sëlwer benotzt. Seng
Misdroen gouf en Thema a verursaacht e grousse Kontrovers, wéi dës
Regelen ze bremsen gedauert, d’ursprénglech Léierbudgetë vum Buddha
widerspriechen. De Kinnek Kāḷāsoka war de Conseil de Conseil de seconde an d’Versammlung ass op Vesāli wéinst den folgenden Ëmstann. En
Dag, während de Besuch vum Mahāvana Grove an Veāsli besiess war, koum
de Eldoras Yasa wësst datt eng grouss Grupp vun Mönche bekannt gouf wéi
déi Vajjians d’Gesetz bestrooft hunn, déi den Mönch an d’Sëlwer ze
verbueden hunn an duerch hir Offenheet onofhängeg freet. Hie
kritiséiert direkt seng Verhalensmotiounen an hir Reaktioun huet him en
Deel vun hirem illegalen Gewënn ze bidden an der Hoffnung datt hien
géif gewonnen hunn. Den Eldoras Yasa awer verloosse a veruerteelt Verhalen. D’Mönche
sinn him direkt mat enger formeller Aktioun vun der Versökung
verwéckelt an huet him de Schied ze héieren vun hiren Laien Devotees. Den
Eldoras Yasa huet deementspriechend mat de Layout-Devotees versöhnt,
awer gläichzäiteg iwwerzeegt datt d’Vijjian Mönche net falsch gemaach
hunn, andeems de Buddha seng Ausso iwwert de Verbuet géint d’Adoptioun
oder d’Solicituer fir Gold an Silber zitéiert huet. D’Laien
hu sech un hir Stipendie fir den Eldar Yasa ausgedréckt a deklaréiert
d’Vajjian Mönche bei den falschen Drohnen an der Heretic, an seet den
Eldar Yasa eleng ass den echten Mönch an de Sākyan Sohn. All déi aner sinn net Mönche, net Sākyan Söhne “. Déi
stierwesch an onrepresentéierend Vajjian Mönche sinn dunn geplangt
d’Venusbarer Yasa Thera ouni d’Genehmegung vum Rescht vum Sapunha ze
suspendéieren, wann se d’Resultat vu senger Begéinung mat hiren Laien
Devotees wëssen. Den
Eldoras Yasa huet awer seng Zensur entlooss an ass no der Ënnerstëtzung
vun de Mönche soss anzwousch, déi seng orthodox Meenungsäusserungen op
der Vinaya ophalen. Sixtesch
Bëschbeweegungen vun Pāvā an ägyptesch Mönche vun den südleche
Regiounen vun Avanti, déi aus der selwechter Sicht waren, huet hinnen
proposéiert fir ze hëllefen d’Korruptioun vun der Vinaya ze
kontrolléieren. Si
hunn decidéiert, op Soreyya ze goen fir de Venerable Revata ze
konsultéieren, wéi en e ganz verehrten Mönch war an en Expert bei der
Dhamma an der Vinaya war. Soubal
d’Vajjian Mönche dës Kenntnis hunn, hunn si och d’Venerable Revata
Support ënnerstëtzt andeems en hien déi véier Requisite ugeet, déi hie
prompt refuséiert. Dës
Mönche hunn an der Sich no deemselwecht Mëttel benotzt fir iwwer
d’Venusable Revata’s Begleeder, de Venerable Uttara ze gewannen. Eischtens
huet hien och säi Offer ofgeleent, awer si hunn him zousetzlech
iwwerzeegt, säi Gebitt ze akzeptéieren an ze soen datt wann d’Requisiten
fir de Buddha gemeet goufen net vun him akzeptéiert hunn ānanda hätt si
gefrot se ze akzeptéieren an oft d’accord ze ginn. Uttara huet säin Geescht geännert an d’Requisite bestätigt. D’Urgeduertegkeet
vu hinnen huet hie vereinfacht iwwerhaapt an der Verherrlechung vun der
Venerable Revata ze deklaréieren, datt d’Vajjian Mönche wierklech
d’Spëtzere vun der Truth an den Auteure vun der Dhamma waren. D’Venerable Revata huet sech duerch hir Rousse gesinn a weigert sech ze ënnerstëtzen. Hien huet Uttara entlooss. Fir
d’Saach eemol a fir all seng eegen ze léisen, huet de glécklecht Revata
gefrot, datt e Conseil op Vāḷikārāma bei him selwer geruff ginn huet
fir Froen iwwert d’zéng Stierfhëllef vun de Senioren vun den Elderen vum
Dag, d’Thera Sabbjakāmi ze stellen. Nodeem
seng Meenung geäntwert gouf, sollt vun engem Komitee vu acht Mönche
héieren ginn, a seng Validitéit hunn hir Stëmmung decidéiert. D’Acht
Mönche fir dës Affär ze riichten waren d’Venerables Sabbakāmi, saḷha,
Khujjasobhita an Vāsabhagāmika, aus dem Osten a véier Mönche vu Westen,
déi Venerables Revata, Sambhuta-Sāṇavāsī, Yasa an Sumana. Si hunn d’Fro mat der Revata grëndlech diskutéiert wéi de Fra a sabbakāmī seng Froen beäntwert. No
der Debatt héieren hunn déi acht Mönche géint d’Vajjian Mönche
decidéiert an hir Verëffentlechung un d’Versammlung ugekënnegt. Duerno
siwent Honnerte Mönche hunn d’Dhamma a Vinaya zréckgezunn an dës
Erënnerung konnt als Sattasatī bekannt ginn, well si siwenh Hënn Möncher
hunn deelgeholl. Dëse
historesche Conseil gëtt och genannt, den Yasatthera Sangīti wéinst der
grousser Roll den Eldoras Yasa an sengen Eelst spillt fir de Vinaya ze
garantéieren. D’Vajjian
Mönche kategoresch refuséiert, d’Entscheedung vum Rot an och an engem
Hannergrond ze ernimmen, deen als Gemengerot bezeechent gouf, wat
d’Mahāsaṅgiti genannt gouf.
zweete Conseil gouf honnert Joer nom Buddhas Parinibbāṇa genannt, fir e
schlëmmste Streit iwwert déi “zéng Punkte” ze settelen. Dëst ass e Referenz zu verschidden Mönche vun zéng kleng Regelen. Si ginn uginn: 1. Salt Salz am Hain.
2. Iessen no Mëttesstonn.
3. Da froen ech emol a gitt erëm an engem Duerf fir Almosen.
4. D’Uposatha-Zeremonie mat Mönche vun der selwechter Regioun wunnt.
5. Déi offiziell Akten ze maachen, wann d’Versammlung net komplett ass.
6. No enger gewësse Praxis, well et vum Tutorat oder Léierpersoun gemaach gouf.
7. D’Sauermëllech huet nom Ee seng Middagliessen.
8. Verbrauchert staarkt Drénkt éier si verschmemmt gouf.
9. Mat engem Rug, deen net déi richteg Gréisst war.
10. Mat Gold an Sëlwer benotzt. Seng
Misdroen gouf en Thema a verursaacht e grousse Kontrovers, wéi dës
Regelen ze bremsen gedauert, d’ursprénglech Léierbudgetë vum Buddha
widerspriechen. De Kinnek Kāḷāsoka war de Conseil de Conseil de seconde an d’Versammlung ass op Vesāli wéinst den folgenden Ëmstann. En
Dag, während de Besuch vum Mahāvana Grove an Veāsli besiess war, koum
de Eldoras Yasa wësst datt eng grouss Grupp vun Mönche bekannt gouf wéi
déi Vajjians d’Gesetz bestrooft hunn, déi den Mönch an d’Sëlwer ze
verbueden hunn an duerch hir Offenheet onofhängeg freet. Hie
kritiséiert direkt seng Verhalensmotiounen an hir Reaktioun huet him en
Deel vun hirem illegalen Gewënn ze bidden an der Hoffnung datt hien
géif gewonnen hunn. Den Eldoras Yasa awer verloosse a veruerteelt Verhalen. D’Mönche
sinn him direkt mat enger formeller Aktioun vun der Versökung
verwéckelt an huet him de Schied ze héieren vun hiren Laien Devotees. Den
Eldoras Yasa huet deementspriechend mat de Layout-Devotees versöhnt,
awer gläichzäiteg iwwerzeegt datt d’Vijjian Mönche net falsch gemaach
hunn, andeems de Buddha seng Ausso iwwert de Verbuet géint d’Adoptioun
oder d’Solicituer fir Gold an Silber zitéiert huet. D’Laien
hu sech un hir Stipendie fir den Eldar Yasa ausgedréckt a deklaréiert
d’Vajjian Mönche bei den falschen Drohnen an der Heretic, an seet den
Eldar Yasa eleng ass den echten Mönch an de Sākyan Sohn. All déi aner sinn net Mönche, net Sākyan Söhne “. Déi
stierwesch an onrepresentéierend Vajjian Mönche sinn dunn geplangt
d’Venusbarer Yasa Thera ouni d’Genehmegung vum Rescht vum Sapunha ze
suspendéieren, wann se d’Resultat vu senger Begéinung mat hiren Laien
Devotees wëssen. Den
Eldoras Yasa huet awer seng Zensur entlooss an ass no der Ënnerstëtzung
vun de Mönche soss anzwousch, déi seng orthodox Meenungsäusserungen op
der Vinaya ophalen. Sixtesch
Bëschbeweegungen vun Pāvā an ägyptesch Mönche vun den südleche
Regiounen vun Avanti, déi aus der selwechter Sicht waren, huet hinnen
proposéiert fir ze hëllefen d’Korruptioun vun der Vinaya ze
kontrolléieren. Si
hunn decidéiert, op Soreyya ze goen fir de Venerable Revata ze
konsultéieren, wéi en e ganz verehrten Mönch war an en Expert bei der
Dhamma an der Vinaya war. Soubal
d’Vajjian Mönche dës Kenntnis hunn, hunn si och d’Venerable Revata
Support ënnerstëtzt andeems en hien déi véier Requisite ugeet, déi hie
prompt refuséiert. Dës
Mönche hunn an der Sich no deemselwecht Mëttel benotzt fir iwwer
d’Venusable Revata’s Begleeder, de Venerable Uttara ze gewannen. Eischtens
huet hien och säi Offer ofgeleent, awer si hunn him zousetzlech
iwwerzeegt, säi Gebitt ze akzeptéieren an ze soen datt wann d’Requisiten
fir de Buddha gemeet goufen net vun him akzeptéiert hunn ānanda hätt si
gefrot se ze akzeptéieren an oft d’accord ze ginn. Uttara huet säin Geescht geännert an d’Requisite bestätigt. D’Urgeduertegkeet
vu hinnen huet hie vereinfacht iwwerhaapt an der Verherrlechung vun der
Venerable Revata ze deklaréieren, datt d’Vajjian Mönche wierklech
d’Spëtzere vun der Truth an den Auteure vun der Dhamma waren. D’Venerable Revata huet sech duerch hir Rousse gesinn a weigert sech ze ënnerstëtzen. Hien huet Uttara entlooss. Fir
d’Saach eemol a fir all seng eegen ze léisen, huet de glécklecht Revata
gefrot, datt e Conseil op Vāḷikārāma bei him selwer geruff ginn huet
fir Froen iwwert d’zéng Stierfhëllef vun de Senioren vun den Elderen vum
Dag, d’Thera Sabbjakāmi ze stellen. Nodeem
seng Meenung geäntwert gouf, sollt vun engem Komitee vu acht Mönche
héieren ginn, a seng Validitéit hunn hir Stëmmung decidéiert. D’Acht
Mönche fir dës Affär ze riichten waren d’Venerables Sabbakāmi, saḷha,
Khujjasobhita an Vāsabhagāmika, aus dem Osten a véier Mönche vu Westen,
déi Venerables Revata, Sambhuta-Sāṇavāsī, Yasa an Sumana. Si hunn d’Fro mat der Revata grëndlech diskutéiert wéi de Fra a sabbakāmī seng Froen beäntwert. No
der Debatt héieren hunn déi acht Mönche géint d’Vajjian Mönche
decidéiert an hir Verëffentlechung un d’Versammlung ugekënnegt. Duerno
siwent Honnerte Mönche hunn d’Dhamma a Vinaya zréckgezunn an dës
Erënnerung konnt als Sattasatī bekannt ginn, well si siwenh Hënn Möncher
hunn deelgeholl. Dëse
historesche Conseil gëtt och genannt, den Yasatthera Sangīti wéinst der
grousser Roll den Eldoras Yasa an sengen Eelst spillt fir de Vinaya ze
garantéieren. D’Vajjian
Mönche kategoresch refuséiert, d’Entscheedung vum Rot an och an engem
Hannergrond ze ernimmen, deen als Gemengerot bezeechent gouf, wat
d’Mahāsaṅgiti genannt gouf.
De Drëtt Council
Den
drëtten Conseil war haaptsächlech fir d’Sapungha vu Korruptioun a
Schëlleren Mönche ze befreien, déi kieretlech Meenungen héieren. De Rot huet 326 B.C. Bei Asokārāma bei Paṭaliputta ënnert der Schatzkammer vum Keeser Asoka. Et war de Président vun der Elder Moggaliputta Tissa a vun engem Tausend Mönche matgeholl. D’Traditioun
ass et, datt Asoka säin Troun duerch den Bludde vum Bludde vu sengem
Jong sengem Papp rette huet fir säi Bruder Tissa Kumāra ze retten, dee
schliisslech d’Arahantitéierung geweiht huet. Asoka gouf an den zweihonnert a achtzehnten Joer nom Buddhas Mahaparinibbān gekréint. Zuer
éischt bezuelt hien nëmmen d’Hommage un d’Dhamma an d’Sapunha a
ënnerstëtzt och Member vun aneren religéisen Sekte wéi säi Papp virun
him gemaach huet. All dëst huet geäntwert wann hien den fromme Vëlleker Noviz-Mönch Nigrodha koum, deen hien dem Appamāda-Vagga huet. Duerno huet hien ophëlt aner religiéis Gruppen ënnerstëtzen an säin Interesse an d’Hingabe vum Dhamma huet geféierlech. Hien
huet säi enorme Reesender gebaut fir ze bauen, et gëtt ville
fënnefdausend Pagodas a vihāras an d’Bhikkhus mat de véier Requisite
benotzt. Säin Meedche Mahinda a seng Duechter Saṅghamittā goufen opgestallt an an d’Sapunha geliwwert. Allerdéngs war seng Generositéit e grousse Schwieregkeete vun der Sapun. Ament
gouf d’Bestellung vun villen onqualifizéierten Mann infiltriert, déi
kierendlech Haltung hunn an déi op Grond vun der grousser Ënnerstëtzung
vun de Keeser an de kostbare Offeren vu Liewensmëttel, Kleeder,
Schutzhärte an Medizin opgeruff goufen. Grousste
Zuelen vu Glaaflosen, gierzter Männer, déi falsch Iwwerleeunge
verspreet hunn versicht d’Bestellung matzemaachen, waren awer net fir
d’Ordinatioun getraff. Trotzdem
hunn se d’Chancen erstallt, d’Generositéit vum Keeser fir hir eegen
Enseignanten auszereechen an donnert Kleeder an d’Uerdnung ze verbannen
ouni richteg ordinéiert ze ginn. Dofir huet d’Respekt fir d’Sapungha vermësst. Wéi
et zum Liichtkriibs vun egene Möncher huet refuséiert de verschrësselte
Verfassungsvertrag oder Uposatha-Zeremonie an der Gesellschaft vun de
korrupte, kierechlech Mönche ze halen. Wéi
de Keeser héieren hat, huet hie versicht, d’Situatioun ze korrigéieren
an eent vun de Ministere vun de Mönche mat dem Kommando ze schécken,
datt se d’Zeremonie maachen. De Keeser huet dem Minister awer keng speziell Befierde gemaach fir wat bedeit fir seng Befestegung ze maachen. D’Mönche
hunn refuséiert ze halen an d’Zeremonie an der Gesellschaft vun hiren
falschen a “thieving” Begleeder ze maachen [theyyasinivāsaka]. An
der Verzweiflung huet de béise Minister d’Linn vun sougen Mönche
ofgeschnidden an huet säi Schwert ze zéien, all Kéier ee vun der anerer
Säit gedréckt bis se an de Brudder vum Kinnek z’erreepme war, deen
d’Tissa geweit war. Den
entsatene Minister huet d’Schluechung gestoppt an de Floss geflücht an
de Mäerder zréckgezunn. Asoka ass déif traureg an entsat iwwer dat wat
geschitt ass a fir d’Mäerder geschwat huet. Hien huet de Conseil Thera Moggaliputta Tissa gesicht. Hien huet proposéiert datt d’Heretic Mönche vun der Uerdnung ausgeschleeft ginn an e drëtt Rotsmaart direkt bezeechent gëtt. Also war et datt am 17. Siwent vum Keeser den Drëtte Rots genannt gouf. Den
Thera Moggaliputta Tissa huet d’Veruerteelung ugefouert an huet eng
Tausend Mönche vun de sechszéngt Participanten fir d’traditionell
Rezitatioun vun der Dhamma an der Vinaya, déi néng Méint fortgaang ass. De Keeser selwer huet sech Möncher vun enger Rei Klouschter iwwer d’Léier vu Buddha gefuerdert. Déi Leit, déi falsch Iwwerleeunge waren, goufen exponéiert an aus der Sapungha gestoppt. Op dës Manéier gouf de Bhikkhu Sapunha vu Ketzer a Schéier bhikkhus gespuert.
Dëse Conseil huet och e puer aner wichteg Saachen. De
Elder Moggaliputta Tissa, fir eng Rei vun Heresien ze refuséieren an ze
garantéieren datt den Dhamma gutt war, respektéiert e Buch während de
Conseil genannt Kathāvatthu. Dëst
Buch besteet aus dräi Drëttel Kapitel, an ass eng Sammlung vu
Diskussioun (kathā) a Verweigerungen vun der Heretic vun verschiddenen
Zorte vu Saachen philosophesch. Et ass de Fënneftel vun de siwen Büroen vum Abhidhamma Piṭaka. D’Membere
vum Conseil hunn och e kinneklechen Sigel vun der Zustimmung op
d’Doktrin vum Buddha geäntwert: et huet d’Vibhajjavāda, d’Doktrin vun
der Analyse. Et ass identesch mat der approbéierter Theravāda Doktrin. Eent
vun de bedeitendsten Erreeungen vun der Dhamma Versammlung an een deen
d’Fruucht fir d’Joerhonnerte produzéiere soll, war de Keeser aus Mönche
vun der Buddhas, déi bestëmmt hunn, alles aus dem Herzen ze léieren, ze
léieren an néng verschiddene Länner. Dës Dhammadūta Mönche beinhalt d’Venerable Majjhantika Thera, déi an Kaschmir a Gandhāra ging. Hie gouf gebieden, d’Dhamma ze verkafen an doraus en Uerder vu Mönche festzehuelen. D’Venerable
Mahādeva gouf a Mahinsakamaṇḍaḷa (modern Mysore) geschéckt an
d’Venerable Rakkhita Thera war a Vanavāsī (Nord Kanara am Süden Indien)
verschéckt. D’Venerable Yonaka Dhammarakkhita Thera war op d’Upper
Aparantaka (nördlech Gujarat, Kathiawar, Kutch a Sindh) .
drëtten Conseil war haaptsächlech fir d’Sapungha vu Korruptioun a
Schëlleren Mönche ze befreien, déi kieretlech Meenungen héieren. De Rot huet 326 B.C. Bei Asokārāma bei Paṭaliputta ënnert der Schatzkammer vum Keeser Asoka. Et war de Président vun der Elder Moggaliputta Tissa a vun engem Tausend Mönche matgeholl. D’Traditioun
ass et, datt Asoka säin Troun duerch den Bludde vum Bludde vu sengem
Jong sengem Papp rette huet fir säi Bruder Tissa Kumāra ze retten, dee
schliisslech d’Arahantitéierung geweiht huet. Asoka gouf an den zweihonnert a achtzehnten Joer nom Buddhas Mahaparinibbān gekréint. Zuer
éischt bezuelt hien nëmmen d’Hommage un d’Dhamma an d’Sapunha a
ënnerstëtzt och Member vun aneren religéisen Sekte wéi säi Papp virun
him gemaach huet. All dëst huet geäntwert wann hien den fromme Vëlleker Noviz-Mönch Nigrodha koum, deen hien dem Appamāda-Vagga huet. Duerno huet hien ophëlt aner religiéis Gruppen ënnerstëtzen an säin Interesse an d’Hingabe vum Dhamma huet geféierlech. Hien
huet säi enorme Reesender gebaut fir ze bauen, et gëtt ville
fënnefdausend Pagodas a vihāras an d’Bhikkhus mat de véier Requisite
benotzt. Säin Meedche Mahinda a seng Duechter Saṅghamittā goufen opgestallt an an d’Sapunha geliwwert. Allerdéngs war seng Generositéit e grousse Schwieregkeete vun der Sapun. Ament
gouf d’Bestellung vun villen onqualifizéierten Mann infiltriert, déi
kierendlech Haltung hunn an déi op Grond vun der grousser Ënnerstëtzung
vun de Keeser an de kostbare Offeren vu Liewensmëttel, Kleeder,
Schutzhärte an Medizin opgeruff goufen. Grousste
Zuelen vu Glaaflosen, gierzter Männer, déi falsch Iwwerleeunge
verspreet hunn versicht d’Bestellung matzemaachen, waren awer net fir
d’Ordinatioun getraff. Trotzdem
hunn se d’Chancen erstallt, d’Generositéit vum Keeser fir hir eegen
Enseignanten auszereechen an donnert Kleeder an d’Uerdnung ze verbannen
ouni richteg ordinéiert ze ginn. Dofir huet d’Respekt fir d’Sapungha vermësst. Wéi
et zum Liichtkriibs vun egene Möncher huet refuséiert de verschrësselte
Verfassungsvertrag oder Uposatha-Zeremonie an der Gesellschaft vun de
korrupte, kierechlech Mönche ze halen. Wéi
de Keeser héieren hat, huet hie versicht, d’Situatioun ze korrigéieren
an eent vun de Ministere vun de Mönche mat dem Kommando ze schécken,
datt se d’Zeremonie maachen. De Keeser huet dem Minister awer keng speziell Befierde gemaach fir wat bedeit fir seng Befestegung ze maachen. D’Mönche
hunn refuséiert ze halen an d’Zeremonie an der Gesellschaft vun hiren
falschen a “thieving” Begleeder ze maachen [theyyasinivāsaka]. An
der Verzweiflung huet de béise Minister d’Linn vun sougen Mönche
ofgeschnidden an huet säi Schwert ze zéien, all Kéier ee vun der anerer
Säit gedréckt bis se an de Brudder vum Kinnek z’erreepme war, deen
d’Tissa geweit war. Den
entsatene Minister huet d’Schluechung gestoppt an de Floss geflücht an
de Mäerder zréckgezunn. Asoka ass déif traureg an entsat iwwer dat wat
geschitt ass a fir d’Mäerder geschwat huet. Hien huet de Conseil Thera Moggaliputta Tissa gesicht. Hien huet proposéiert datt d’Heretic Mönche vun der Uerdnung ausgeschleeft ginn an e drëtt Rotsmaart direkt bezeechent gëtt. Also war et datt am 17. Siwent vum Keeser den Drëtte Rots genannt gouf. Den
Thera Moggaliputta Tissa huet d’Veruerteelung ugefouert an huet eng
Tausend Mönche vun de sechszéngt Participanten fir d’traditionell
Rezitatioun vun der Dhamma an der Vinaya, déi néng Méint fortgaang ass. De Keeser selwer huet sech Möncher vun enger Rei Klouschter iwwer d’Léier vu Buddha gefuerdert. Déi Leit, déi falsch Iwwerleeunge waren, goufen exponéiert an aus der Sapungha gestoppt. Op dës Manéier gouf de Bhikkhu Sapunha vu Ketzer a Schéier bhikkhus gespuert.
Dëse Conseil huet och e puer aner wichteg Saachen. De
Elder Moggaliputta Tissa, fir eng Rei vun Heresien ze refuséieren an ze
garantéieren datt den Dhamma gutt war, respektéiert e Buch während de
Conseil genannt Kathāvatthu. Dëst
Buch besteet aus dräi Drëttel Kapitel, an ass eng Sammlung vu
Diskussioun (kathā) a Verweigerungen vun der Heretic vun verschiddenen
Zorte vu Saachen philosophesch. Et ass de Fënneftel vun de siwen Büroen vum Abhidhamma Piṭaka. D’Membere
vum Conseil hunn och e kinneklechen Sigel vun der Zustimmung op
d’Doktrin vum Buddha geäntwert: et huet d’Vibhajjavāda, d’Doktrin vun
der Analyse. Et ass identesch mat der approbéierter Theravāda Doktrin. Eent
vun de bedeitendsten Erreeungen vun der Dhamma Versammlung an een deen
d’Fruucht fir d’Joerhonnerte produzéiere soll, war de Keeser aus Mönche
vun der Buddhas, déi bestëmmt hunn, alles aus dem Herzen ze léieren, ze
léieren an néng verschiddene Länner. Dës Dhammadūta Mönche beinhalt d’Venerable Majjhantika Thera, déi an Kaschmir a Gandhāra ging. Hie gouf gebieden, d’Dhamma ze verkafen an doraus en Uerder vu Mönche festzehuelen. D’Venerable
Mahādeva gouf a Mahinsakamaṇḍaḷa (modern Mysore) geschéckt an
d’Venerable Rakkhita Thera war a Vanavāsī (Nord Kanara am Süden Indien)
verschéckt. D’Venerable Yonaka Dhammarakkhita Thera war op d’Upper
Aparantaka (nördlech Gujarat, Kathiawar, Kutch a Sindh) .
Mahārakkhita Thera ging an Yonaka-loka (d’Land vun de Longeier,
Bacträer an d’Griechen). D’Venerable Majjhima Thera goungen zu Himavanta
(déi Plaz mat dem Himalaja). D’Venerable Soṇa an d’Venerable Uttara
goufen op Suvaṇṇabhūmi geschickt [elo Myanmar]. D’verjüngde
Mahinda Thera, déi beweeglech Iltiya Thera, déi beweegte Uttiya Thera,
déi beweegend Sambala Thera an déi e bénérable Bhaddasāla Thera, goufen
an Tambapaṇṇi verschéckt (haut Sri Lanka). D’Dhamma
Missioune vun dëse Mönche hunn am Laaf vun der Zäit Erfolleg a grouss
Fruucht gebaut an hunn eng laang Linn an d’Natiounen vun dësen Lännere
gebueden mat dem Geschenk vum Dhamma a beaflosse hir Zivilisatiounen a
Kulturen. Mat der Verbreedung vun Dhamma duerch d’Wierder vum Buddha, huet Indien als Visvaguru, dem Lehrer vun der Welt, bekannt. De Véierten De Véierte Rhäin war zu Tambapaṇṇi [Sri Lanka] an 29 B. C. ënnert der Schatzkanner vu Kinnek Vaṭṭagāmaṇi. Den
Haaptgrënn fir d’Begleetung war d’Realiséierung, déi haut net méiglech
war fir déi Majoritéit vun Mönche fir déi ganz Tipiṭaka an hiren
Erënnerungen ze halen wéi et war virdrun fir de Verherrlech Mahinda a
seng Leit, déi him no bausse no him gefollegt hunn. Dofir,
wéi d’Konscht vum Schreiwen, bis dës Zäit erweidert erwiertschaftlech
war, war et néideg erfuerderlech an néideg datt de ganze Kierper vum
Buddha d’Léier geschriwen huet. De
Kinnek Vaṭṭagāmaṇi huet d’Iddi vum Mönch ënnerstëtzt, an e Conseil gouf
speziell gemaach fir d’Tipiṭaka ganz a Schrëft ze reduzéieren. Dofir,
sou datt de echte Dhamma souverän bäibehalen ass, huet de veronséchert
Mahārakhita a fënnef Hënn Mönche d’Worte vum Buddha zréckgezunn a
schreift se dann op Palmblieder. Dëse
bemierkenswäert Projet gouf an enger Grotte geliwwert, déi Āloka lena,
an der Spalt vun engem eelste Landslëpp an der Géigend ass wéi elo mat
Matale. Dofir war d’Ziel vum Rot erreecht ginn an d’Erhaalung schrëftlech vun der authentescher Dhamma ass séchergestallt. Spéider am 18. Joerhonnert huet de Kinnek Vijayarājasīha Biller vum Buddha geschafft an dëser Höhl. De Fënneftleche Conseil De Fënneftleche Conseil huet zu Māndalay, Burma elo bekannt als Myanmar am Joer 1871 A.D. bei der Herrschaft vum Kinnek Mindon. Den
Haaptziel vun dëser Versammlung ass all d’Liwwerunge vum Buddha ze
resitéieren an un minimal Detail ze iwwerpréiwen, fir ze kucken, ob
irgendeng vun hinnen geännert, verformt oder gefall war. Et
war de Président vun dräi Elderen, der Venerable Mahāthera
Jāgarābhivaṃsa, der Venerable Narindābhidhaja, an dem Venerable
Mahāthera Sumaƒgalasāmi an der Gesellschaft vu ronn zweitausend Véier
Honnert Mönche (2.400). Hir gemeinsame Dhamma Rezitatioun war fir fënnef Méint gedauert. Et
war och d’Aarbecht vum Conseil, fir datt d’ganz Tipiṭaka fir
d’Nachenzäit op siwenhenzeg an zwanzeg Joer néng Marmoreplazen am
Myanmar-Skript nogefrot gouf, nodeems seng Resitatioun ofgeschloss gouf.
Dës
monumental Aufgab ass vu ronn zwou tausend vierhonnert erudit Mönche
gemaach an vill Fachmann, déi no der Schlëssel vun all Plack et an e
schéine Miniatur “piṭaka” Pagodas op e spezielle Site am Grond vun der
King Mindon’s Kuthodaw Pagoda am Fouss vun Māndalay Hill, wou dëst sougenannte “gréisste Buch vun der Welt”, steet haut.
De Sechste Rot
De Sechste Rot gouf genannt bei Kaba Aye an Yangon, fréier Rangoon am Joer 1954, 80 Joer no der Fënnefter an Mandalay. Et gouf gesponsert vun der birmanescher Regierung, déi vum Premier Minister, dem eegenen U Nu. Hien
huet den Bau vun der Mahā Pāsāna Gūhā, déi grouss grouss Gréisst, déi
aus dem Buedem gebaut gouf, als Observatoire vill wéi d’Indien
Sattapānni Cave - déi Plaz vum éischte Dhamma Conseil baut. No
der Erweiderung huet de Rot de 17. Mee 1954 agefouert. Wéi am Fall vun
de virdru Riede huet seng éischt Zilsetzung e bestëmmten Dhamma a Vinaya
bestätegt. Allerdéngs war et eenzegaarteg, sou datt d’Mönche, déi deelgeholl hunn, vu ville Länner gekuckt hunn. Dës
zwee tausend vu fënnef honnert huet Theravāda Mönche vu Myanmar,
Kambodscha, Indien, Laos, Nepal, Sri Lanka, Thailand a Vietnam gefeiert.
De
fréiere Venerable Mahāsi Sayadaw gouf zum Adel gehat, d’erfuerderlech
Froe stellen iwwert de Dhamma vun der Venerable Bhadanta
Vicittasārābhivaṃsa Tipiṭakadhara Dhammabhaṇḍāgārika, déi all hir
geléiert a befreit hunn. Zu där Zäit huet dëse Conseil all d’deelhuelende Länner d’Pāli Tipiṭaka an hir Heemesch Scripte gewisen, ausser d’Indien. Déi
traditionell Rezitatioun vun den Dhamma-Schrëftheeten huet zwee Joer
gedauert, während d’Tipiṭaka a seng alliéierten Literatur an all de
Skripte schwéier befaasst waren. All d ‘Differenzen fonnt goufen fonnt, déi néideg Korrekturen goufen gemaach an all Versiounen sinn dann ëmgebaut. Glécklech, et ass fonnt ginn, datt et net vill Ënnerscheed am Inhalt vun irgendeng vun den Texter war. Endlech,
nodeems de Council offiziell genehmegt gouf, goufen all Bänn vun der
Tipiṭaka an hir Kommentaren virbereed fir moderne Presse préparéiert an
am Myanmar (Burmese) Schrëft publizéiert. Dës
Notabel Leeschtung gouf duerch d’speziell Bemierkungen vun den
zweitausend fënnefhundert Hënn Möncher a vill Lait Leit gemaach. Hir Aarbechter koumen am Mee 1956 nom Enn, zwee an d’Halschent Millennéiten nodeems de Här Parinibbāna erreecht huet. Dës Aarbecht vum Conseil war déi eenzeg Leeschtung vun Vertrieder aus der ganzer buddhistescher Welt. D’Versioun
vun der Tipiṭaka, déi et gemaach huet fir ze produzéieren, gouf als
richteg u klassesche Léier vu Gotama de Buddha erkannt an déi autoritäre
Rendering vun hinnen bis haut. Déi Beleidegten, déi nom Sechste Saṅgāyana gedréckt goufen, goufen am Myanmar-Skript gedréckt. Fir
de Volumen fir d’Vollek vu Indien ze maachen, huet de Vipassana
Research Institute de Projet fir d’Tipiṭaka mat sengem Aṭṭhakathās an
ṭikas zu Devanagari am Joer 1990 ze drucken.
huet den Bau vun der Mahā Pāsāna Gūhā, déi grouss grouss Gréisst, déi
aus dem Buedem gebaut gouf, als Observatoire vill wéi d’Indien
Sattapānni Cave - déi Plaz vum éischte Dhamma Conseil baut. No
der Erweiderung huet de Rot de 17. Mee 1954 agefouert. Wéi am Fall vun
de virdru Riede huet seng éischt Zilsetzung e bestëmmten Dhamma a Vinaya
bestätegt. Allerdéngs war et eenzegaarteg, sou datt d’Mönche, déi deelgeholl hunn, vu ville Länner gekuckt hunn. Dës
zwee tausend vu fënnef honnert huet Theravāda Mönche vu Myanmar,
Kambodscha, Indien, Laos, Nepal, Sri Lanka, Thailand a Vietnam gefeiert.
De
fréiere Venerable Mahāsi Sayadaw gouf zum Adel gehat, d’erfuerderlech
Froe stellen iwwert de Dhamma vun der Venerable Bhadanta
Vicittasārābhivaṃsa Tipiṭakadhara Dhammabhaṇḍāgārika, déi all hir
geléiert a befreit hunn. Zu där Zäit huet dëse Conseil all d’deelhuelende Länner d’Pāli Tipiṭaka an hir Heemesch Scripte gewisen, ausser d’Indien. Déi
traditionell Rezitatioun vun den Dhamma-Schrëftheeten huet zwee Joer
gedauert, während d’Tipiṭaka a seng alliéierten Literatur an all de
Skripte schwéier befaasst waren. All d ‘Differenzen fonnt goufen fonnt, déi néideg Korrekturen goufen gemaach an all Versiounen sinn dann ëmgebaut. Glécklech, et ass fonnt ginn, datt et net vill Ënnerscheed am Inhalt vun irgendeng vun den Texter war. Endlech,
nodeems de Council offiziell genehmegt gouf, goufen all Bänn vun der
Tipiṭaka an hir Kommentaren virbereed fir moderne Presse préparéiert an
am Myanmar (Burmese) Schrëft publizéiert. Dës
Notabel Leeschtung gouf duerch d’speziell Bemierkungen vun den
zweitausend fënnefhundert Hënn Möncher a vill Lait Leit gemaach. Hir Aarbechter koumen am Mee 1956 nom Enn, zwee an d’Halschent Millennéiten nodeems de Här Parinibbāna erreecht huet. Dës Aarbecht vum Conseil war déi eenzeg Leeschtung vun Vertrieder aus der ganzer buddhistescher Welt. D’Versioun
vun der Tipiṭaka, déi et gemaach huet fir ze produzéieren, gouf als
richteg u klassesche Léier vu Gotama de Buddha erkannt an déi autoritäre
Rendering vun hinnen bis haut. Déi Beleidegten, déi nom Sechste Saṅgāyana gedréckt goufen, goufen am Myanmar-Skript gedréckt. Fir
de Volumen fir d’Vollek vu Indien ze maachen, huet de Vipassana
Research Institute de Projet fir d’Tipiṭaka mat sengem Aṭṭhakathās an
ṭikas zu Devanagari am Joer 1990 ze drucken.
https://www.youtube.com/watch?v=g_VhWmbAGg8
Greek influence on Gandhar Buddha
Samiran Saikia
Published on Jun 26, 2015
Category
People & Blogs
youtube.com
60) Класичен македонски
2634 Пон 28 мај Лекција
Разбуден со свесност на учењата на Буда во 5 зборови
Секогаш добро да размислите! За целосно објаснување Посетете:
Аналитички
инсајт Нето - БЕСПЛАТНО онлајн Типиката за истражување и пракса
Универзитет и сродни НОВОСТИ преку http://sarvajan.ambedkar.org во 105
КЛАСИЧНИ ЈАЗИЦИ
Од:
http://sarvajan.ambedkar.org Преведи го овој превод на македонски јазик на вашиот мајчин јазик
https://translate.google.com Тоа е Твојата Лекција Е-пошта:
buddhasaid2us@gmail.com http://www.palicanon.org/
Пали Канон онлајн Оригиналните зборови на Буда
Потекло на палиот Канон “Да
претпоставиме дека монах требаше да каже:” Пријатели, го слушнав и го
примив ова од усните на Господарот: ова е Дхамма, ова е дисциплина, ова е
учењето на Господарот “, тогаш, монаси, не треба ниту да го одобрувате,
ниту да го одобрувате зборови. Потоа,
без одобрување или неодобрување, неговите зборови и изрази треба
внимателно да се забележат и да се споредат со Сутатите и да се
разгледаат во светлината на дисциплината. Ако
тие, при таквата споредба и преглед, не се согласуваат со сутатите или
дисциплината, заклучокот мора да биде: “Сигурно ова не е зборот на Буда,
тоа е погрешно разбрано од овој монах”, а предметот треба да се отфрли. Но,
кога на такво споредување и преглед се утврди дека се во согласност со
сутатите или дисциплината, заклучокот мора да биде: “Сигурно ова е
зборот на Буда, тоа мошне е разбрано од овој монах”. - DN 16 Mahāparinibbāna Sutta - Големиот минување, последните последни времиња на Буда
Автентичните учења на Готама Буда се сочувани и предадени на нас и треба да се најдат во Tipiṭaka. Палискиот збор, “Тититака”, буквално значи “три кошници” (ти = три + piṭaka = збирки на стихови). Сите учења на Буда беа поделени во три дела. 1. Првиот дел е познат како Винаја Питака и ги содржи сите правила кои Буда ги пропиша за монасите и монахињите.
2. Вториот дел се нарекува Султата Питака и содржи дискурси.
3. Третиот дел е познат како Abhidhamma Piṭaka и се состои од психоетички учења на Буда. Познато
е дека секогаш кога Буда дал дискурс на своите ракоположен ученици или
приврзаници на лежење или пропишал монашко правило во текот на неговото
четириесет и пет годишно служење, оние на неговите посветени и научени
монаси, тогаш присутни, веднаш ќе ги извршат неговите учења збор за збор во меморија. Така зборовите на Буда биле сочувани прецизно и повремено се пренесувале усно од наставник до ученик. Некои
од монасите кои ја слушнаа проповедањето на Буда лично беа Арахтанците,
и така по дефиниција, “чистите” ослободени од страст, лошо волја и
заблуда и затоа, без сомнение, можеа да ги задржат, совршено зборовите
на Буда. Така тие осигуруваа дека учењата на Буда ќе бидат сочувани верно за потомство. Дури
и оние посветени монаси кои сè уште не го достигнале Арахантхауд, но ги
достигнале првите три фази од светоста и имале моќни, retentive
спомени, исто така, можеле да го наречат на ум збор за зборовите што
Буда проповедал и така можело да биде достоен чувари на учењата на Буда.
Еден таков монах беше Ānanda, избран слуга и постојан придружник на Буда во последните дваесет и пет години од неговиот живот. Ананда беше многу интелигентен и надарен со способност да се сетам на она што го слушна. Навистина,
неговата изрична желба беше Буда секогаш да ги поврзе сите негови
дискурси и иако тој сè уште не бил Араханта, тој намерно посветил на
меморијалниот збор за сите проповеди на Буда со кои ги поттикнал
монасите, монахињите и неговите следбеници. Комбинираните
напори на овие надарени и посветени монаси овозможија Дхамма и Винаја,
како што беше научено од Буда да биде зачувано во неговата првобитна
состојба. Пали
Тититака и нејзината сојузна литература постои како резултат на
откривањето на Буда на благородниот и ослободен пат на чистата Дхама. Овој пат им овозможува на сите оние што го следат да водат мирен и среќен живот. Навистина,
во овој ден и возраст сме среќни што автентичните учења на Буда се
зачувани за идните генерации преку совесни и усогласени напори на
неговите ракоположени ученици низ вековите. Буда
им рече на своите ученици дека, кога тој повеќе не беше меѓу нив, дека е
важно Саџа да се собере за да колективно ја рецитираше Дхама, токму
онака како што го научи. Во
согласност со ова упатство, првите Старешители навремено го повикале
советот и систематски ги наредиле сите дискурси и монашки правила на
Буда, а потоа верно ги рецитирале збор за збор на концерт.
Секогаш добро да размислите! За целосно објаснување Посетете:
Аналитички
инсајт Нето - БЕСПЛАТНО онлајн Типиката за истражување и пракса
Универзитет и сродни НОВОСТИ преку http://sarvajan.ambedkar.org во 105
КЛАСИЧНИ ЈАЗИЦИ
Од:
http://sarvajan.ambedkar.org Преведи го овој превод на македонски јазик на вашиот мајчин јазик
https://translate.google.com Тоа е Твојата Лекција Е-пошта:
buddhasaid2us@gmail.com http://www.palicanon.org/
Пали Канон онлајн Оригиналните зборови на Буда
Потекло на палиот Канон “Да
претпоставиме дека монах требаше да каже:” Пријатели, го слушнав и го
примив ова од усните на Господарот: ова е Дхамма, ова е дисциплина, ова е
учењето на Господарот “, тогаш, монаси, не треба ниту да го одобрувате,
ниту да го одобрувате зборови. Потоа,
без одобрување или неодобрување, неговите зборови и изрази треба
внимателно да се забележат и да се споредат со Сутатите и да се
разгледаат во светлината на дисциплината. Ако
тие, при таквата споредба и преглед, не се согласуваат со сутатите или
дисциплината, заклучокот мора да биде: “Сигурно ова не е зборот на Буда,
тоа е погрешно разбрано од овој монах”, а предметот треба да се отфрли. Но,
кога на такво споредување и преглед се утврди дека се во согласност со
сутатите или дисциплината, заклучокот мора да биде: “Сигурно ова е
зборот на Буда, тоа мошне е разбрано од овој монах”. - DN 16 Mahāparinibbāna Sutta - Големиот минување, последните последни времиња на Буда
Автентичните учења на Готама Буда се сочувани и предадени на нас и треба да се најдат во Tipiṭaka. Палискиот збор, “Тититака”, буквално значи “три кошници” (ти = три + piṭaka = збирки на стихови). Сите учења на Буда беа поделени во три дела. 1. Првиот дел е познат како Винаја Питака и ги содржи сите правила кои Буда ги пропиша за монасите и монахињите.
2. Вториот дел се нарекува Султата Питака и содржи дискурси.
3. Третиот дел е познат како Abhidhamma Piṭaka и се состои од психоетички учења на Буда. Познато
е дека секогаш кога Буда дал дискурс на своите ракоположен ученици или
приврзаници на лежење или пропишал монашко правило во текот на неговото
четириесет и пет годишно служење, оние на неговите посветени и научени
монаси, тогаш присутни, веднаш ќе ги извршат неговите учења збор за збор во меморија. Така зборовите на Буда биле сочувани прецизно и повремено се пренесувале усно од наставник до ученик. Некои
од монасите кои ја слушнаа проповедањето на Буда лично беа Арахтанците,
и така по дефиниција, “чистите” ослободени од страст, лошо волја и
заблуда и затоа, без сомнение, можеа да ги задржат, совршено зборовите
на Буда. Така тие осигуруваа дека учењата на Буда ќе бидат сочувани верно за потомство. Дури
и оние посветени монаси кои сè уште не го достигнале Арахантхауд, но ги
достигнале првите три фази од светоста и имале моќни, retentive
спомени, исто така, можеле да го наречат на ум збор за зборовите што
Буда проповедал и така можело да биде достоен чувари на учењата на Буда.
Еден таков монах беше Ānanda, избран слуга и постојан придружник на Буда во последните дваесет и пет години од неговиот живот. Ананда беше многу интелигентен и надарен со способност да се сетам на она што го слушна. Навистина,
неговата изрична желба беше Буда секогаш да ги поврзе сите негови
дискурси и иако тој сè уште не бил Араханта, тој намерно посветил на
меморијалниот збор за сите проповеди на Буда со кои ги поттикнал
монасите, монахињите и неговите следбеници. Комбинираните
напори на овие надарени и посветени монаси овозможија Дхамма и Винаја,
како што беше научено од Буда да биде зачувано во неговата првобитна
состојба. Пали
Тититака и нејзината сојузна литература постои како резултат на
откривањето на Буда на благородниот и ослободен пат на чистата Дхама. Овој пат им овозможува на сите оние што го следат да водат мирен и среќен живот. Навистина,
во овој ден и возраст сме среќни што автентичните учења на Буда се
зачувани за идните генерации преку совесни и усогласени напори на
неговите ракоположени ученици низ вековите. Буда
им рече на своите ученици дека, кога тој повеќе не беше меѓу нив, дека е
важно Саџа да се собере за да колективно ја рецитираше Дхама, токму
онака како што го научи. Во
согласност со ова упатство, првите Старешители навремено го повикале
советот и систематски ги наредиле сите дискурси и монашки правила на
Буда, а потоа верно ги рецитирале збор за збор на концерт.
повеќе Совети биле повикани од голем број причини, но во секој од нив,
целото тело на учењето на Буда отсекогаш го рецитирале учесниците на
Сахга, во концерт и збор за збор. Првиот
совет се одржал три месеци по постигнувањето на Буда на
Махапариниббана, а следеле уште пет, од кои два биле свикани во
деветнаесеттиот и дваесеттиот век. Овие
колективни рецитали што ги изведоа монасите на сите овие совети на Дама
се познати како “Дхамма Сагитис”, Дхамма Рецитациите. Тие
се така назначени заради преседан што е поставен на Првиот Совет на
Дамма, кога сите Учења прво се рецитираше од Старецот на Саџа, а потоа
повторно пееше во хор од страна на сите монаси кои присуствуваа на
собирот. Рецитацијата беше оценета како автентична, кога и само кога беше усвоена едногласно од страна на членовите на Советот. Она што следува е кратка историја на Шесте совети. Првиот совет Кралот Ајатасатту го спонзорираше Првиот совет. Беше свикана во 544 Б.Ц. во пештерата Sattapaāāī која се наоѓа надвор од Rājagaha три месеци откако Буда починал. Детален извештај за овој историски состанок може да се најде во Ќулавјага од Винаја Питака. Според
овој запис, инцидентот што го поттикнал старешината Махакасапа да го
нарече овој состанок бил неговото слушнување преголема забелешка за
строгото владеење на животот за монасите. Тоа е она што се случило. Монахот
Суххадда, поранешен бербер, кој доцни доживотен живот, откако слушнал
дека Буда истекол, го изразил своето незадоволство што морал да ги
почитува сите правила за монасите што ги навел Буда. Многу монаси се жалеле на поминување на Буда и биле длабоко ожалостени. Меѓутоа, Старецот Махакасапа слушнал дека Субхадда вели: “Доставете ги вашите Пречекувања, не жалете, не жалете се. Ние сме добро ослободени од овој голем осаменикот (Буда). Бевме
измачувани кога тој рече: “ова е дозволено за вас, ова не е дозволено
за вас”, но сега ние ќе можеме да го направиме она што го сакаме и ние
нема да мораме да го правиме она што не ни се допаѓа “. Махакасапа
бил вознемирен од неговата забелешка и се плашел дека Дхамма и Винаја
би можеле да бидат оштетени и да не преживеат непроменети ако другите
монаси требало да се однесуваат како Субхадда и да ги интерпретираат
Дхамма и Винаја правилата што ги задоволуваат. За да се избегне ова, тој одлучил дека Дхама мора да биде зачувана и заштитена. За таа цел по добивањето на одобрението на Сахга, тој ги повика петстотини Арачани. Ананда требаше да биде вклучен во ова под услов тој да го достигне Арахантуд до времето кога се свика советот. Со претседавачот Старец Махакасапа, петстотини Араханти монаси се сретнаа во совет за време на дождовната сезона. Првото
нешто што Махакасапа го правеше беше да го доведе во прашање најважниот
експерт за Винаја на денот, Преподобен Упали, по деталите за монашкото
владеење. Овој монах бил добро квалификуван за задачата, бидејќи Буда го научил целиот негов Винаја. Пред
сè, Старецот Махакасапа го праша конкретно за пресудата за првиот
престап (параџка), во однос на предметот, поводот, поединецот воведен,
прогласувањето, повторувањето на прогласувањето, прекршокот и случајот
на не- прекршок. Упали даде познавања и соодветни одговори и неговите забелешки се сретнаа со едногласно одобрување на претседавачката Сахга. Така Винаја беше официјално одобрена. Старецот
Mahākassapa потоа се сврте своето внимание на Ananda во основа на
неговата реномирана експертиза во сите прашања поврзани со Дхармата. За среќа, ноќта пред да се состане со Советот, Ананда постигнал Араханс и му се придружил на Советот. Старецот
Mahākassapa, според тоа, беше во можност да го допраша во должина со
целосна доверба во врска со Дхамма со специфична референца за проповеди
на Буда. Ова
испрашување на Дхамма се обиде да го потврди местото каде што прво биле
проповедани сите дискурси и лицето на кое биле упатени. Ананда,
потпомогната од неговото слово - совршена меморија, може точно да
одговори и така Дискурсите се сретнаа со едногласно одобрување на Сахга.
Првиот
совет, исто така, даде официјален печат за одобрување за затворање на
поглавјето за помали и помали правила и одобрување за нивно почитување. На
монасите им требаа седум месеци да ја рецитираат целата Винаја и
Дхарма, а оние монаси кои се доволно опремени со добри сеќавања ги
задржаа сите што беа рецитирани. Овој историски прв совет беше познат како Паакасатика, бидејќи учествуваа петстотини целосно просветлен Араханс.
Вториот совет
Вториот совет беше наречен сто години по Будин Париниббана, со цел да се реши сериозен спор околу “десет поени”. Ова е упатување на некои монаси кршење на десет помали правила. тие беа дадени на:
1. Чување на сол во рог.
2. Јадење после пладне.
3. Јадете еднаш и потоа одете повторно во село за милостиња.
4. Одржување на церемонијата на Успота со монаси кои живеат во истиот локалитет.
5. Спроведување на официјални акти кога собранието е нецелосно.
6. По одредена практика, бидејќи тоа беше направено од страна на еден тутор или наставник.
7. Јадењето кисело млеко откако некој го имаше својот оброк.
8. Потрошувајќи силен пијалок пред да биде ферментиран.
9. Користење на килим кој не беше соодветна големина.
10. Користење злато и сребро. Нивните
злодела станаа проблем и предизвикаа голема контроверзност бидејќи се
сметаше дека кршењето на овие правила е во спротивност со оригиналните
учења на Буда. Кралот Кажасока бил покровител на вториот совет, а состанокот се одржа во Весали поради следните околности. Еден
ден, додека ја посетувал Махавана Гроув во Веасли, Старецот Јаса дознал
дека голема група монаси, познати како Ваџијци, го прекршуваат
владеењето кое забранувало злато и сребро за прифаќање на монахот со
отворено барање од своите приврзаници. Тој
веднаш го критикуваше нивното однесување и нивниот одговор беше да му
понудат дел од нивните незаконски добивки во надеж дека ќе бидат
победени. Старецот Јаса, сепак, го одби и го презираше нивното однесување. Монасите веднаш го тужеле со формално дејство на помирување, обвинувајќи го дека ги обвинувал своите приврзаници. Старецот
Yasa соодветно се помирил со приврзаниците, но истовремено ги убедил
дека монасите од Vijjian направиле погрешно, цитирајќи го изјавата на
Буда за забрана за прифаќање или барање за злато и сребро. Лаиците
веднаш ја искажаа својата поддршка за Старецот Јаса и ги прогласија
монасите Ваџијани на погрешни извршители и еретици, велејќи: “Самиот
Старец Јаса е вистински монах и син Сајан. Сите други не се монаси, а не Сакјанови синови “. Трудовите
и непокајаните монаси Ваџијани потоа се преселија да ја суспендираат
Преподобната Јаса Тера без одобрение на остатокот од Саџа кога дознаа за
исходот на неговата средба со своите приврзаници. Старецот
Јаса, сепак, избега од нивната осуда и отиде во потрага по поддршка од
монаси на друго место, кој ги потврди неговите православни погледи на
Винаја. Шеесет
шумски монаси од Пава и осумдесет монаси од јужните региони на Аванти
кои беа со ист став, понудија да му помогнат да ја провери корупцијата
на Винаја. Заедно
решија да одат во Сореја за да се консултираат со Преподобната Ревата,
бидејќи тој беше високо почитуван монах и експерт во Дхамма и Винаја. Штом
монасите од Ваџвијан го запознале ова, исто така, побарале поддршка на
Преподобната Ревата, нудејќи му ги четирите реквизити што веднаш ги
одбил. Овие
монаси потоа се обидоа да ги искористат истите средства за да го
освојат придружник на Преподобната Ревата, Преподобната Уттара. На
почетокот, и самиот, со право ја одби понудата, но тие лукаво го
убедиле да ја прифати нивната понуда, велејќи дека кога реквизитите на
Буда не биле прифатени, Ананда ќе биде побарано да ги прифати и
честопати ќе се согласат да го сторат тоа. Утара го промени својот ум и ги прифати реквизитите. Побара
од нив, тој потоа се согласи да оди и да ја убеди Преподобната рева да
изјави дека моштите на Ваџиј навистина биле говорници на Вистината и
поддржувачи на Дхамот. Преподобниот Ревата видел преку својата маска и одби да ги поддржи. Тој потоа ја отфрли Уттара. За
да се реши ова прашање еднаш засекогаш, Преподобната Ревата советуваше
Советот да се повика во Ваџикарама со себеси поставувајќи прашања за
десетте престапи на највисоките старешини на денот, Thera Sabbjakāmi. Откако
му било дадено неговото мислење, тоа требаше да биде сослушано од
комисија од осум монаси, а нејзината важност беше одлучена со нивниот
глас. Осумте
монаси повикани да судат за ова прашање беа Преподобните Сабакамани,
Саха, Хуџасаобита и Васабхагамика, од Исток и четворица монаси од Запад,
Преподобните Ревати, Самбута-Санаваси, Јаса и Сумана. Тие детално го разгледаа прашањето со Ревата како прашалник и саббакам, одговарајќи на неговите прашања. Откако
беше разгледана дебатата, осум монаси одлучија против монасите од
Ваџијан и нивната пресуда беше соопштена на собранието. Потоа,
седумстотини монаси ја рецитираа Дхамма и Винаја, а оваа рецитала
станала позната како Саттасати, бидејќи во него учествувале седумстотини
монаси. Овој
историски совет, исто така, се нарекува, Јасаттера Санги, поради
главната улога што ја игра Старец Јаса во него и неговата ревност за
заштита на Винаја. Ваџиевските
монаси категорично одбија да ја прифатат одлуката на Советот и во
непочитување нарекуваа свој сопствен совет кој се викаше Махасагити.
2. Јадење после пладне.
3. Јадете еднаш и потоа одете повторно во село за милостиња.
4. Одржување на церемонијата на Успота со монаси кои живеат во истиот локалитет.
5. Спроведување на официјални акти кога собранието е нецелосно.
6. По одредена практика, бидејќи тоа беше направено од страна на еден тутор или наставник.
7. Јадењето кисело млеко откако некој го имаше својот оброк.
8. Потрошувајќи силен пијалок пред да биде ферментиран.
9. Користење на килим кој не беше соодветна големина.
10. Користење злато и сребро. Нивните
злодела станаа проблем и предизвикаа голема контроверзност бидејќи се
сметаше дека кршењето на овие правила е во спротивност со оригиналните
учења на Буда. Кралот Кажасока бил покровител на вториот совет, а состанокот се одржа во Весали поради следните околности. Еден
ден, додека ја посетувал Махавана Гроув во Веасли, Старецот Јаса дознал
дека голема група монаси, познати како Ваџијци, го прекршуваат
владеењето кое забранувало злато и сребро за прифаќање на монахот со
отворено барање од своите приврзаници. Тој
веднаш го критикуваше нивното однесување и нивниот одговор беше да му
понудат дел од нивните незаконски добивки во надеж дека ќе бидат
победени. Старецот Јаса, сепак, го одби и го презираше нивното однесување. Монасите веднаш го тужеле со формално дејство на помирување, обвинувајќи го дека ги обвинувал своите приврзаници. Старецот
Yasa соодветно се помирил со приврзаниците, но истовремено ги убедил
дека монасите од Vijjian направиле погрешно, цитирајќи го изјавата на
Буда за забрана за прифаќање или барање за злато и сребро. Лаиците
веднаш ја искажаа својата поддршка за Старецот Јаса и ги прогласија
монасите Ваџијани на погрешни извршители и еретици, велејќи: “Самиот
Старец Јаса е вистински монах и син Сајан. Сите други не се монаси, а не Сакјанови синови “. Трудовите
и непокајаните монаси Ваџијани потоа се преселија да ја суспендираат
Преподобната Јаса Тера без одобрение на остатокот од Саџа кога дознаа за
исходот на неговата средба со своите приврзаници. Старецот
Јаса, сепак, избега од нивната осуда и отиде во потрага по поддршка од
монаси на друго место, кој ги потврди неговите православни погледи на
Винаја. Шеесет
шумски монаси од Пава и осумдесет монаси од јужните региони на Аванти
кои беа со ист став, понудија да му помогнат да ја провери корупцијата
на Винаја. Заедно
решија да одат во Сореја за да се консултираат со Преподобната Ревата,
бидејќи тој беше високо почитуван монах и експерт во Дхамма и Винаја. Штом
монасите од Ваџвијан го запознале ова, исто така, побарале поддршка на
Преподобната Ревата, нудејќи му ги четирите реквизити што веднаш ги
одбил. Овие
монаси потоа се обидоа да ги искористат истите средства за да го
освојат придружник на Преподобната Ревата, Преподобната Уттара. На
почетокот, и самиот, со право ја одби понудата, но тие лукаво го
убедиле да ја прифати нивната понуда, велејќи дека кога реквизитите на
Буда не биле прифатени, Ананда ќе биде побарано да ги прифати и
честопати ќе се согласат да го сторат тоа. Утара го промени својот ум и ги прифати реквизитите. Побара
од нив, тој потоа се согласи да оди и да ја убеди Преподобната рева да
изјави дека моштите на Ваџиј навистина биле говорници на Вистината и
поддржувачи на Дхамот. Преподобниот Ревата видел преку својата маска и одби да ги поддржи. Тој потоа ја отфрли Уттара. За
да се реши ова прашање еднаш засекогаш, Преподобната Ревата советуваше
Советот да се повика во Ваџикарама со себеси поставувајќи прашања за
десетте престапи на највисоките старешини на денот, Thera Sabbjakāmi. Откако
му било дадено неговото мислење, тоа требаше да биде сослушано од
комисија од осум монаси, а нејзината важност беше одлучена со нивниот
глас. Осумте
монаси повикани да судат за ова прашање беа Преподобните Сабакамани,
Саха, Хуџасаобита и Васабхагамика, од Исток и четворица монаси од Запад,
Преподобните Ревати, Самбута-Санаваси, Јаса и Сумана. Тие детално го разгледаа прашањето со Ревата како прашалник и саббакам, одговарајќи на неговите прашања. Откако
беше разгледана дебатата, осум монаси одлучија против монасите од
Ваџијан и нивната пресуда беше соопштена на собранието. Потоа,
седумстотини монаси ја рецитираа Дхамма и Винаја, а оваа рецитала
станала позната како Саттасати, бидејќи во него учествувале седумстотини
монаси. Овој
историски совет, исто така, се нарекува, Јасаттера Санги, поради
главната улога што ја игра Старец Јаса во него и неговата ревност за
заштита на Винаја. Ваџиевските
монаси категорично одбија да ја прифатат одлуката на Советот и во
непочитување нарекуваа свој сопствен совет кој се викаше Махасагити.
Третиот совет
Третиот совет се одржа првенствено за да се ослободи Саџа од корупција и лажни монаси кои држеа еретички ставови. Советот беше свикан во 326 Б.Ц. Во Asokārāma во Paṭaliputta под покровителство на царот Асока. Беше претседаваше со Старецот Могалипутта Тиса и илјада монаси учествуваа во овој Совет. Традицијата
вели дека Асока го освоил неговиот престол преку пролевање на крвта на
сиот син на татко му го спасил неговиот брат, Тиса Кумара, кој на крајот
го ракоположил и го постигнал Арахсанс. Асока беше крунисан во двесте и осумнаесеттата година по Буда Махапаринибана. Отпрвин
платил само симболично почитување на Дхаммата и Саџа, а исто така ги
поддржувал и другите верски секти како што неговиот татко сторил пред
него. Сепак, сето ова се промени кога се сретна со побожниот почетник-монах Ниродда кој го проповедаше Апамада-вага. Потоа тој престана да ги поддржува другите верски групи и неговиот интерес и посветеност на Дхаммата се продлабочи. Го
искористи своето огромно богатство за да се изгради, се вели, осумдесет
и четири илјади пагоди и вихари и раскошно да го поддржуваат Bhikkhus
со четирите реквизити. Неговиот син Махин и неговата ќерка Саџгамита беа ракоположени и примени во Саџа. На крајот, неговата великодушност требало да предизвика сериозни проблеми во Саџа. Со
текот на времето редоследот бил инфилтриран од многу недостојни луѓе,
држејќи еретички погледи и кои биле привлечени од нарачката поради
големата поддршка на царот и скапи придонеси за храна, облека,
засолниште и медицина. Голем
број неверни, алчни мажи кои се залагале за погрешни погледи се обиделе
да се приклучат на редот, но биле сметани за непогодни за координација.
И
покрај тоа, тие ја искористија можноста да ја искористат царската
великодушност за сопствени цели и облеани облеки и се приклучија на
нарачката, без да бидат ракоположени правилно. Како резултат на тоа, почитувањето на Саџа се намалило. Кога
ова излезе на виделина, некои од вистинските монаси одбија да го држат
пропишаното прочистување или церемонијата на Упозата во друштво на
корумпираните, еретички монаси. Кога
царот слушнал за ова, тој сакал да ја исправи ситуацијата и испратил
еден од неговите министри на монасите со наредба да ја извршат
церемонијата. Сепак,
царот не му дал на министерот никакви конкретни наредби за тоа кои
средства треба да се користат за извршување на неговата команда. Монасите
одбија да ја почитуваат и да ја одржат церемонијата во друштво на
нивните лажни и “крадци” придружници [тиејасинивасака]. Во
очај, лутиот министер ги урнал линиите на седиштето и ги цртал своите
меч, ги обесхрабрил сите еден по друг, додека не дојде до брат на
кралот, Тиса, кој бил ракоположен. Ужасниот
министер го запрел колењето и избегал од салата и пријавил назад кон
царот Асока бил длабоко огорчен и вознемирен од она што се случило и се
обвинувал себеси за убиствата. Тој побарал совет од Тера Могалипута Тиса. Тој предложил еретичките монаси да бидат протерани од наредбата и веднаш да се свика трет совет. Така беше тоа што во седумнаесеттата година од владеењето на царот беше наречен Третиот совет. Thera
Moggaliputta Tissa ја водеше постапката и избра илјада монаси од шеесет
илјади учесници за традиционалната рецитација на Дхамма и Винаја, која
траеше девет месеци. Царот, самиот се сомневал во монасите од голем број манастири за учењата на Буда. Оние што погрешиле погледи биле изложени и протерани од Сахга веднаш. На овој начин, Bhikkhu Saṅgha беше очистена од еретици и лажен бихикус.
Овој совет постигна и голем број други важни работи. Старецот
Могалипутта Тиса, со цел да се побие голем број на ереси и да се
осигура дека Дхаммата се чувала чиста, ја почитувал книгата за време на
советот наречен Катватво. Оваа
книга се состои од дваесет и три поглавја, и е збирка дискусии (ката) и
побивања на еретичките погледи од различни секти за прашања филозофски.
Тоа е петта од седумте книги на Ахидхамма Питака. Членовите
на Советот, исто така, дадоа кралски печат на одобрување за доктрината
на Буда, именувајќи ја Вибаџијада, доктрината за анализа. Таа е идентична со одобрената доктрина на Теравада. Едно
од најзначајните постигнувања на овој собир на Дхамма и оној што
требало да донесува плодови со векови што следеа, беше царот да испрати
монаси, добро обучени во Будавата Дхама и Винаја, кои би можеле да го
раскажат сето тоа од срце, да го научат во девет различни земји. Овие монаси Дхаммадута ја вклучиле Преподобната Мајџаштика, која отиде во Кашмир и Гандара. Од него беше побарано да ја проповедаат Дхаммата и да воспостават ред на монаси. Преподобната
Махадева беше испратена во Махинсакаманда (модерна Мајоре) и
Преподобната ракхита Тера беше испратена до Ванаваши (северна Канара, на
југот на Индија). Преподобната Јонака Дхамаркахита Тера беше испратена
во Горна Арантакака (северна Гуџарат, Катијавар, Куч и Синд) .
вели дека Асока го освоил неговиот престол преку пролевање на крвта на
сиот син на татко му го спасил неговиот брат, Тиса Кумара, кој на крајот
го ракоположил и го постигнал Арахсанс. Асока беше крунисан во двесте и осумнаесеттата година по Буда Махапаринибана. Отпрвин
платил само симболично почитување на Дхаммата и Саџа, а исто така ги
поддржувал и другите верски секти како што неговиот татко сторил пред
него. Сепак, сето ова се промени кога се сретна со побожниот почетник-монах Ниродда кој го проповедаше Апамада-вага. Потоа тој престана да ги поддржува другите верски групи и неговиот интерес и посветеност на Дхаммата се продлабочи. Го
искористи своето огромно богатство за да се изгради, се вели, осумдесет
и четири илјади пагоди и вихари и раскошно да го поддржуваат Bhikkhus
со четирите реквизити. Неговиот син Махин и неговата ќерка Саџгамита беа ракоположени и примени во Саџа. На крајот, неговата великодушност требало да предизвика сериозни проблеми во Саџа. Со
текот на времето редоследот бил инфилтриран од многу недостојни луѓе,
држејќи еретички погледи и кои биле привлечени од нарачката поради
големата поддршка на царот и скапи придонеси за храна, облека,
засолниште и медицина. Голем
број неверни, алчни мажи кои се залагале за погрешни погледи се обиделе
да се приклучат на редот, но биле сметани за непогодни за координација.
И
покрај тоа, тие ја искористија можноста да ја искористат царската
великодушност за сопствени цели и облеани облеки и се приклучија на
нарачката, без да бидат ракоположени правилно. Како резултат на тоа, почитувањето на Саџа се намалило. Кога
ова излезе на виделина, некои од вистинските монаси одбија да го држат
пропишаното прочистување или церемонијата на Упозата во друштво на
корумпираните, еретички монаси. Кога
царот слушнал за ова, тој сакал да ја исправи ситуацијата и испратил
еден од неговите министри на монасите со наредба да ја извршат
церемонијата. Сепак,
царот не му дал на министерот никакви конкретни наредби за тоа кои
средства треба да се користат за извршување на неговата команда. Монасите
одбија да ја почитуваат и да ја одржат церемонијата во друштво на
нивните лажни и “крадци” придружници [тиејасинивасака]. Во
очај, лутиот министер ги урнал линиите на седиштето и ги цртал своите
меч, ги обесхрабрил сите еден по друг, додека не дојде до брат на
кралот, Тиса, кој бил ракоположен. Ужасниот
министер го запрел колењето и избегал од салата и пријавил назад кон
царот Асока бил длабоко огорчен и вознемирен од она што се случило и се
обвинувал себеси за убиствата. Тој побарал совет од Тера Могалипута Тиса. Тој предложил еретичките монаси да бидат протерани од наредбата и веднаш да се свика трет совет. Така беше тоа што во седумнаесеттата година од владеењето на царот беше наречен Третиот совет. Thera
Moggaliputta Tissa ја водеше постапката и избра илјада монаси од шеесет
илјади учесници за традиционалната рецитација на Дхамма и Винаја, која
траеше девет месеци. Царот, самиот се сомневал во монасите од голем број манастири за учењата на Буда. Оние што погрешиле погледи биле изложени и протерани од Сахга веднаш. На овој начин, Bhikkhu Saṅgha беше очистена од еретици и лажен бихикус.
Овој совет постигна и голем број други важни работи. Старецот
Могалипутта Тиса, со цел да се побие голем број на ереси и да се
осигура дека Дхаммата се чувала чиста, ја почитувал книгата за време на
советот наречен Катватво. Оваа
книга се состои од дваесет и три поглавја, и е збирка дискусии (ката) и
побивања на еретичките погледи од различни секти за прашања филозофски.
Тоа е петта од седумте книги на Ахидхамма Питака. Членовите
на Советот, исто така, дадоа кралски печат на одобрување за доктрината
на Буда, именувајќи ја Вибаџијада, доктрината за анализа. Таа е идентична со одобрената доктрина на Теравада. Едно
од најзначајните постигнувања на овој собир на Дхамма и оној што
требало да донесува плодови со векови што следеа, беше царот да испрати
монаси, добро обучени во Будавата Дхама и Винаја, кои би можеле да го
раскажат сето тоа од срце, да го научат во девет различни земји. Овие монаси Дхаммадута ја вклучиле Преподобната Мајџаштика, која отиде во Кашмир и Гандара. Од него беше побарано да ја проповедаат Дхаммата и да воспостават ред на монаси. Преподобната
Махадева беше испратена во Махинсакаманда (модерна Мајоре) и
Преподобната ракхита Тера беше испратена до Ванаваши (северна Канара, на
југот на Индија). Преподобната Јонака Дхамаркахита Тера беше испратена
во Горна Арантакака (северна Гуџарат, Катијавар, Куч и Синд) .
Преподобната
Махаракхита Тера отиде во Јонака-Лока (земјата на лијанците,
Бактријанците и Грците). Преподобната Мајџхима Тара отиде во Химаванта
(местото што се граничи со Хималаите). Препознатливата Сона и
Преподобната Уттара беа испратени во Сувананбуми [сега Мјанмар]. На
Тамбапани (сега Шри Ланка) беа испратени Преподобната Махна Тера,
Преподобната Иттија Тера, Преподобната Уттија Тера, Преподобната Самбала
Тера и Преподобната Бхадасала Тера. Дхаммите
мисиите на овие монаси успеале и со текот на времето поминале големи
плодови и отишле долг пат да ги обесхрабруваат народите на овие земји со
дарот на Дхамма и да влијаат врз нивните цивилизации и култури. Со ширењето на Дхамма преку зборовите на Буда, со текот на времето Индија стана позната како Visvaguru, наставникот на светот. Четвртиот совет Четвртиот совет се одржа во Tambapaṇṇi [Шри Ланка] во 29 Б.Ц. под покровителство на кралот Ватагамамани. Главната
причина за неговото свикување беше сознанието дека сега не е можно
мнозинството монаси да го задржат целото Тититака во нивните сеќавања
како што беше случајот порано за Преподобниот Махин и оние што го следеа
веднаш. Затоа,
како што пишувањето на уметноста, во тоа време значително се развило,
се сметало дека е целисходно и неопходно да се запише целото тело на
учењето на Буда. Кралот Ватагамамани ја поддржа идејата на монахот и се одржа советот посебно за да се намали типиката во целост на пишување. Затоа,
така што вистинската Дхамма може да биде трајно зачувана, Преподобната
Махарахита и петстотини монаси ги рецитираа зборовите на Буда, а потоа
ги напишаа на палмови лисја. Овој
извонреден проект се одржа во една пештера наречена, Алока Лена,
сместена во расцеп на античка пешачка зона во близина на она што сега е
во земјата. Така целта на Советот беше постигната и зачувувањето во писмена форма на автентичната Дхама беше обезбедено. Подоцна, во осумнаесеттиот век, кралот Вијајараџаши имаше слики на Буда создадени во оваа пештера. Петтиот совет Петтиот Совет се одржа во Мандалеј, Бурма, сега познат како Мјанмар во 1871 година, А.Д. во времето на кралот Миндон. Главната
цел на овој состанок беше да ги рецитираат сите учења на Буда и да ги
испитаат со детални детали за да видат дали некој од нив бил променет,
искривен или паднал. Со
него претседаваа тројца старешини, Преподобната Махатера Јагарабивајса,
Преподобната Нариндабхидхаја и Преподобната Махатера Сумаџгаласами во
друштво од околу две илјади и четиристотини монаси (2.400). Нивната заедничка речтација на Дхамма траела пет месеци. Исто
така, работата на овој совет беше да предизвика целата Тититака да биде
испишана за потомство на седумстотини дваесет и девет мермерни плочи во
сценариото на Мјанмар, откако нејзиното рецитирање беше завршено и
едногласно одобрено. Оваа
монументална задача била направена од околу две илјади и четиристотини
ерудитски монаси и многу квалификувани занаетчии кои по завршувањето на
секоја плоча ги сместувале во прекрасните минијатурни “питаки” пагоди на
специјална локација во основа на патеката Кутходва на кралот Миндон во
подножјето на Мандељај Хил, каде што оваа т.н. “најголема книга во светот”, стои до денес.
Махаракхита Тера отиде во Јонака-Лока (земјата на лијанците,
Бактријанците и Грците). Преподобната Мајџхима Тара отиде во Химаванта
(местото што се граничи со Хималаите). Препознатливата Сона и
Преподобната Уттара беа испратени во Сувананбуми [сега Мјанмар]. На
Тамбапани (сега Шри Ланка) беа испратени Преподобната Махна Тера,
Преподобната Иттија Тера, Преподобната Уттија Тера, Преподобната Самбала
Тера и Преподобната Бхадасала Тера. Дхаммите
мисиите на овие монаси успеале и со текот на времето поминале големи
плодови и отишле долг пат да ги обесхрабруваат народите на овие земји со
дарот на Дхамма и да влијаат врз нивните цивилизации и култури. Со ширењето на Дхамма преку зборовите на Буда, со текот на времето Индија стана позната како Visvaguru, наставникот на светот. Четвртиот совет Четвртиот совет се одржа во Tambapaṇṇi [Шри Ланка] во 29 Б.Ц. под покровителство на кралот Ватагамамани. Главната
причина за неговото свикување беше сознанието дека сега не е можно
мнозинството монаси да го задржат целото Тититака во нивните сеќавања
како што беше случајот порано за Преподобниот Махин и оние што го следеа
веднаш. Затоа,
како што пишувањето на уметноста, во тоа време значително се развило,
се сметало дека е целисходно и неопходно да се запише целото тело на
учењето на Буда. Кралот Ватагамамани ја поддржа идејата на монахот и се одржа советот посебно за да се намали типиката во целост на пишување. Затоа,
така што вистинската Дхамма може да биде трајно зачувана, Преподобната
Махарахита и петстотини монаси ги рецитираа зборовите на Буда, а потоа
ги напишаа на палмови лисја. Овој
извонреден проект се одржа во една пештера наречена, Алока Лена,
сместена во расцеп на античка пешачка зона во близина на она што сега е
во земјата. Така целта на Советот беше постигната и зачувувањето во писмена форма на автентичната Дхама беше обезбедено. Подоцна, во осумнаесеттиот век, кралот Вијајараџаши имаше слики на Буда создадени во оваа пештера. Петтиот совет Петтиот Совет се одржа во Мандалеј, Бурма, сега познат како Мјанмар во 1871 година, А.Д. во времето на кралот Миндон. Главната
цел на овој состанок беше да ги рецитираат сите учења на Буда и да ги
испитаат со детални детали за да видат дали некој од нив бил променет,
искривен или паднал. Со
него претседаваа тројца старешини, Преподобната Махатера Јагарабивајса,
Преподобната Нариндабхидхаја и Преподобната Махатера Сумаџгаласами во
друштво од околу две илјади и четиристотини монаси (2.400). Нивната заедничка речтација на Дхамма траела пет месеци. Исто
така, работата на овој совет беше да предизвика целата Тититака да биде
испишана за потомство на седумстотини дваесет и девет мермерни плочи во
сценариото на Мјанмар, откако нејзиното рецитирање беше завршено и
едногласно одобрено. Оваа
монументална задача била направена од околу две илјади и четиристотини
ерудитски монаси и многу квалификувани занаетчии кои по завршувањето на
секоја плоча ги сместувале во прекрасните минијатурни “питаки” пагоди на
специјална локација во основа на патеката Кутходва на кралот Миндон во
подножјето на Мандељај Хил, каде што оваа т.н. “најголема книга во светот”, стои до денес.
совет бил повикан во Каба Аје во Јангон, порано Рангун во 1954 година,
осумдесет и три години откако петтиот беше одржан во Мандалај. Бил спонзориран од страна на бурманската влада предводена од премиерот, чесниот У Ну. Тој
го овластил изградбата на Маха Пашана Гуха, големата пештера која била
изградена од земјата, за да служи како место за собирање, слично како
сатапанската пештера во Индија - местото на првиот Дхамма совет. По
неговото завршување, Советот се состана на 17 мај 1954 година. Како и
во случајот со претходните совети, неговата прва цел беше да ја афирмира
и зачува вистинската Дхамма и Винаја. Меѓутоа, тоа беше уникатно, бидејќи монасите кои учествуваа во неа дојдоа од осум земји. Овие
две илјади и петстотини научени монаси Теравада дојдоа од Мјанмар,
Камбоџа, Индија, Лаос, Непал, Шри Ланка, Тајланд и Виетнам. Починатиот
Преподобен Махаси Сајада беше назначен за благородна задача да ги
постави потребните прашања за Дхармата на Преподобната Бхаданта
Виктитасаравабихамса Титикатадара Дхамбахнагагарика, кои сите ги научија
и на задоволително ниво. До
времето кога овој совет се сретнал, сите земји учеснички ја пренеле
Пали Титиката во нивните родски скрипти, со исклучок на Индија. Традиционалната
рецитација на Думма Писмото траеше две години за време на која
внимателно се испитуваше Тититака и нејзината сојузна литература во сите
сценарија. Сите откриени разлики беа забележани, потребните корекции беа направени и сите верзии потоа се соберат. За среќа, беше откриено дека нема голема разлика во содржината на некој од текстовите. Конечно,
откако Советот официјално ги одобри, сите количини на Tipiṭaka и
нивните коментари беа подготвени за печатење на модерни преси и објавени
во писмото од Мјанмар (Бурма). Ова значајно достигнување беше овозможено преку посветените напори на две илјади и петстотини монаси и бројни луѓе. Нивната работа завршила во мај 1956 година, две и пол милениуми откако Господ ја достигнал Паринибана. Работата на овој совет беше единственото достигнување на претставниците од целиот будистички свет. Верзијата
на Tipiṭaka која ја презеде за да се произведе е признаена како
вистинито на чистото учење на Gotama Буда и најавторитетните рендерирање
на нив до денес. Товарите печатени по Шестиот Саџајана беа отпечатени во Мјанмар. Со
цел да се направи тома на луѓето од Индија, Институтот за истражување
Випасана го започна проектот за печатење на Тититака со своите
Ататхакатас и ṭikas во Деванагари во 1990 година.
https://www.youtube.com/watch?v=AfMc7shEQhw
Macedonia welcomes new Chinese poetry translation
GBTIMES
Published on Jul 10, 2015
“Anthology of Classical Chinese Poetry” is the third published
translation of Chinese literature into Macedonian by Macedonian
Sinologist Mr Igor Radev. It is the most comprehensive collection of
classical Chinese poetry ever published in the Macedonian language.
Category
Entertainment
youtube.com
“Anthology of Classical Chinese Poetry” is the third published translation of Chinese literature into…